atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Oļegs Ančakivskijs

Atmodinātā stāsts: Oļegs Ančakivskijs

Atmodies 2019.gada 18.martā

Saziņai VKontakte

Man nekad nav bijuši nekādi super smagie stāvokļi, suicidālas domas un visa tamlīdzīga. Viss kā lielākajai daļai parastajiem cilvēkiem: ģimene, neliels bizness, dažkārt ceļojumi, pasākumi brīvdienās kopā ar draugiem. Taisnību sakot, bija sajūta, ka viss ir tikai tāda laika «nosišana». Vēlējos kaut ko vairāk, kaut ko, kam nav robežu. Tāpēc es arī sāku nodarboties ar dažādām praksēm: meditāciju, ajahuaska (ayahuasca) dzērieniem. Interese šajā laikā bija tīri sportiska. Bet, no otras puses, to, ko es ieraudzīju ajahuaska dzēriena dzeršanas ceremonijā, iedeva maniem meklējumiem vēl dziļāku jēgu. Sakarā ar to, ka meditācijas, kuras atradu internetā, nesniedza nekādu vēlamo rezultātu, tad es meklēju skolotāju, kurš varētu man parādīt tiešām augstāku līmeni. Atceros pat, bija tāda epizode manā dzīvē, kad stāvēju baznīcā un prasīju, lai man norāda, kur virzīties tālāk. Tas bija pašā 2018.gada vasaras sākumā. 

Ar Skolu iepazinos pagājušajā vasarā (2018.gadā), jūnijā, ja nemaldos. Klusuma Prakses nodarbības tiešsaistē, pēc tam jau Tiešsaistes Klubs. Pēc tam, tā vietā, lai izietu otro Tiešsaistes Klubu, septembrī aizbraucu ceļojumā, lai uzkāptu Elbrusa virsotnē. Visdrīzāk, biju saklausījies Genādija lekcijas par alpīnistiem.  Uz savu pirmo retrītu aizbraucu oktobrī ar uzstādītu uzdevumu atmosties – ko te vilcināt lieki laiku. Savu pirmo retrītu es uztvēru kā «tieši tas, kas vajadzīgs». Lai gan man tajā nebija nekādu nopietno pieredžu, izņemot to, ka pāris reizes izjutu pašreizējo brīdi, saglabājās sajūta, ka eju pareizajā virzienā. Te bija instruktori un skolotājs, kuri runāja par to, par ko es biju pastāvīgi domājis un darījis vēl pirms Skolas. Viņi bija tikuši tālāk nekā es. No viņiem bija ko pamācīties.

Lasīt tālāk

Dziļāki stāvokļi sāka parādīties jau pēc retrīta. Katrs jauns brauciens uz apmācībām komandā pievienoja jaunu sajūtu dziļumu. Tas izskatījās aptuveni šādi: es aizbraucu uz Skolu, uzlādējos kā baterija, pēc tam atgriezos mājās Kijevā un baterija izlādējās. Ha! Es izbaudīju šos stāvokļus – tā bija vesela jūra saviļņojumu. Pirmā nopietnā pieredze tika gūta manā otrajā retrītā, nākamā gada februāra mēnesī. Tas bija pats smagākais retrīts. Praktiskos vingrinājumus spēju pildīt ar lielu piepūli, ļoti grūti bija noturēt pašreizējā brīža stāvokli. Vienu dienu nodarbību laikā sēdēju un skatījos uz vingrošanas paklājiņu, kas bija uz skatuves, tur vēl tāda silta dzeltena gaisma krita. Un pēkšņi kaut kas mainījās. Es izjutu visas zāles apjomu, skaņas, bildīti visapkārt. Un pats galvenais – spēcīgais gaismas avots, kas gāja man cauri. Šo stāvokli izjutu kā spēcīgu gandarījumu. Uzreiz pēc nodarbības skrēju ārā pildīt praktiskos vingrinājumus uz ielas. Tur sākās brīnumi! Kur es virzīju savu uzmanību tajā vietā no manis arī izdalījās redzams gaismas avots. Skatos uz koku grupu, bet tie pilnīgi atspīd, kā datorspēlē, kad uzklikšķini peles kursoru uz objekta. Es sevi izjutu vienlaicīgi gan kā sevi pašu, gan kā šos kokus. Dažbrīd pat kļuva bailīgi, lai koki neiesūc sevī… Kad skatījos uz jūras viļņiem, tad sajutu, ka tie atrodas manī iekšā, tie pilnīgi sarāva visu iekšienē. Visa daba un viss izplatījums bija kā viens vesels, blīvs un dzīvs. Savu ķermeni es redzēju tā kā no mugurpuses, tas darbojās pats, bet es tikai skatījos, kā tas kustas. Bet tā bija tikai šāda pieredze. Tā ilga veselu dienu, bet no rīta no tās vairs nebija nekas palicis pāri. Vēlāk, pēc retrīta, bija arī citas, savādākas pieredzes, kas arī ilga vienu dienu. Es jau sāku pierast pie dažādiem specefektiem un īpaši nepievērsu vairs tam uzmanību. Sapratu, ka jābūt ir kaut kam vēl, ka tā noris atmošanās process. Vienreiz, dzīvošanas laikā Minskā, no rīta sākās kārtējā, jaunā pieredze. Es braucu todien mājās uz Kijevu. Visu ceļu mani izsmērēja no kaifa sajūtām, pat dažbrīd pazuda kustību koordinācija. Atceros, cik ilgi mēģināju sakārtot spilvenu vilcienā, rokas negribēja mani klausīt, tās bija tā kā svešas. Atceroties savus pirmo pieredzi, es sapratu, ka rīt no rīta specefektiem būtu jābeidzas, bet tie tomēr nebeidzās. Es pat iegaumēju datumu: 18.marts.

Kopš tās dienas sākās ilgais apzināšanās periods, ka esmu tomēr atmodies. Tajā es centos apliecināties mēnešus divus. Par cik stāvokļi toreiz nepavadījās ar kaifa sajūtu, tad redzēt un apzināties pašu atmošanos bija samērā grūti. Bet, pat pašos «sliktākajos» brīžos, palika kaut kāda manis paplašinātā sajūta, es aizņēmu ne tikai vietu savā ķermenī, bet daudz plašāk. Tad man bija pilnīgi skaidrs, ka nedrīkst apstāties, bet nepieciešams maksimāli praktizēt tālāk un pildīt visus Skolas norādījumus, lai neiekristu atpakaļ prātā. Ar laiku uzstrādāju uztveres dziļumu, pazuda sasprindzinājums. Prāts ar tā nebeidzamiem domu plūdiem aizvirzījās otrajā plānā. Parādījās citas atmošanās opcijas, tādas kā: cilvēku izjušana, sava stāvokļa translācija citiem. Bet cik vēl ir jāuzzina un jāspēj ieraudzīt…!

Visumā, mūsu Skola – tā ir ļoti fantastiska vieta. Visas šīs izmaiņas notika tikai pateicoties skolotājam Genādijam un komandai, par to viņiem visiem Liels Paldies!!! Pietiekami grūti ir izpildīt visus norādījumus, bet vienam, bez komandas – vispār nereāli. Tikai tā var attīrīt savu egoismu un savus nostiprinātos komforta ieradumus, kurus esam attīstījuši gadiem. Starp citu, pēc atmošanās jebko darīt palicis ir daudzreiz vienkāršāk. Nav sasprindzinājuma, prāts tik stipri vairs netraucē, kā agrāk. Tā kā, ja kāds nu vēl šaubās, vai ir vērts atmosties, tam mans padoms jums: «jā, ir vērts!»

Other Par mums