atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Aleksejs Ševcovs

Atmodinātā stāsts: Aleksejs Ševcovs

Atmodies 2019.gada 20.janvārī

Saziņai VKontakte

No apziņas skatupunkta man ļoti paveicās. Visu manu dzīvi mani vada; skaidri un arvien spēcīgāk un spēcīgāk es to sāku saprast, kad sāku pietuvoties atmošanās brīdim. Visi manas dzīves notikumi bija sakārtojušies tieši tā, lai es neizjustu laimi no ārējiem apstākļiem. Citiem vārdiem sakot, viss bija izkārtots tā, lai es iemācītos mīlēt, vienkārši mīlēt bez piesaistes pret noteiktu cilvēku vai pret priekšmetu.

No pašas bērnības es izjutu ļoti smagus psiholoģiskus stāvokļus, no kuriem pats centos tikt ārā. Jo es sapratu, ka varēšu tikai pats to paveikt. Protams, centos atrast skolotāju vai cilvēku, kurš iemācītu man būt stipram, bet tikai tāds neatradās, un mācīja mani pats Radītājs. Mācīja skarbi, tāpēc ka es biju ļoti spītīgs un uzstājīgs, un ne vienu reizi vien uzkāpu uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Visu savu dzīvi es vienmēr zināju, drīzāk skaidri sapratu, ka ir kaut kas vairāk, nekā tā dzīve, kuru dzīvo lielākā cilvēku daļa. Un vienmēr izjutu, ka ir jāpienāk tādam brīdim, kurš mainīs manu dzīvi vienu reizi un uz visiem laikiem. Vienīgi nesapratu, kam ir jānotiek un kā.

Kad man jautāja, kas es vēlos būt, kad izaugšu, es nekad nespēju atbildēt uz šo jautājumu; vienmēr atbildēju, ka nezinu, visdrīzāk, pats par sevi. Es vienkārši nespēju atrast vārdus, lai to pateiktu, biju vēl pārāk mazs. Un tad vienreiz (es pilnīgi atceros šo brīdi), kad mani bija 11 gadi, es televīzijā ieraudzīju Ošo. Mani ļoti ieinteresēja šis cilvēks, par viņu runāja kā par spēcīgu garīgo līderi. Toreiz es nesapratu, kā tas ir un kāpēc viņam apkārt ir tik daudz cilvēku. Bet viņš bija savādi laimīgs, tā pa īstam. Es skaidri toreiz to sapratu, ka vēlos būt tāds kā viņš. Nekas nav gadījuma pēc.  Par manu ciešanu ceļu pastāstīt šeit – vietas nepietiks.

Lasīt tālāk

Sākšu ar to, kā es sāku meklēt savu pastāvēšanas jēgu apzināti. Pabeidzu skolu un tā sanāca, dažādu apstākļu ietekmē, ka es ieslīgu spēcīgā depresīvā stāvoklī: visa pasaule it kā vēlējās pasmieties par mani vai arī nogalināt mani. Tikai kaut kāds nezināms spēks mani visu laiku atstāja dzīvu, it kā turētu mani paša bezdibeņa malā, bet nogalināt nenogalināja. Un es sāku saprast, ka, izņemot mani pašu, man neviens palīdzēt nespēs. Sāku lūgties Radītājam, lai viņš mani pavirza pareizajā virzienā ļautu man saprast, kas man būtu jādara.

Pilnībā apjautu, ka vienīgais, kas man spēs palīdzēt – tas ir darbs pašam ar sevi. Beigās es atradu Ošo mācības, bet caur viņa zināšanām izgāju uz Gurdžijevu. Viņš tad arī man iemācīja visu. Es domāju: kā tas vispār var būt? Viss, ko meklēju, visi jautājumi, kas manī bija radušies…. viņš man uz visiem tiem atbildēja. Un tā, it kā viņš to speciāli visu šo rakstījis būtu man. Paralēli ar ikdienišķu nepārtrauktu ceturtā ceļa praktizēšanām, es praktizēju arī Ošo meditācijas un vēl citas meditācijas.

Toreiz jau intuitīvā līmenī sapratu, kas man vajadzīgs, un vajadzīgais vienmēr kaut kādā brīnumainā kārtā parādījās manā dzīvē. Sanāca tā, ka es izpratu: tādēļ esmu dzimis, jo mani šajā dzīvē interesē tikai apziņas attīstīšana, atgriešanās pie Gaismas avota, un pats patīkamākais – ka varu dalīties ar iegūtajām zināšanām ar pārējiem cilvēkiem. Man pašam ir nācies piedzīvot šādu stāvokli, ka skaidri sajutu sevi kā visu pasauli, it kā būtu nonācis bezsvara stāvoklī un kļuvu par visu – mašīnu, kurā braucu, cilvēkiem, kokiem, par ceļu… Tāda jaudīgu enerģiju nekad līdz šim izjutis nebiju. Bet tas ilga tikai 5-10 sekundes un pēc tam es ieraudzīju, kā nolaižas prāta aizkars, un mana apziņa atkal kļuva par ķermeni.

Tas notika iepriekšējā gadā. Pēc tam es vēlējos noīrēt dzīvokli, nevienam par to nesakot, un noslēgties vienam četrās sienās, lai veselu mēnesi cīnītos ar savu prātu, pilnīgi izolējot sevi no apkārtējās pasaules. Bet mani atsvieda atpakaļ. Galu galā manī radās priekšnojauta, ka tuvojas kaut kas, ko esmu vienmēr izjutis un gaidījis. Ļoti tuvu pienācu atmošanās punktam. Nepalika nekas, kas nebūtu izdzīvots vai kas spētu mani vilkt atpakaļ. Es stingri un ļoti spēcīgi jutu, ka ir palicis pēdējais izrāviens un es esmu atmodies.

Pēc tā kā es vērsos pie Augstākajiem Gaišajiem Spēkiem ar lūgumu novirzīt manu uz patieso dzīves būtību, uz gaismu, sāku ievērot Skolas izliktos video rullīšus. Es redzēju Genādiju un sapratu, ka viss nav bijis velti… Tūlīt pat piereģistrējos Klusuma Praksei, pēc kuras aizgāju arī uz retrītu. Retrītu pārcēla par mēnesi vēlāk un es uzsāku Tiešsaistes Kluba nodarbības, kuru laikā es biju grupas kapteinis vienā no komandām; mēs organizējām pasākumu, kuru novadīja Skola. Šajā Skolas darbībā es ļoti intensīvi piedalījos, izjutu katru cilvēku, kvēloju kā lāpa…

Tā vienu reizi, pildot vakara individuālo praksi, es pēkšņi iegrimu nezināmā izplatījumā, kurā vairs nebiju ierobežots tikai savā ķermenī, es visār vairs nebiju ķermenis, es biju viss. Tas bija neticami. Es sajutu, ka esmu viss dzīvais, viss, viss. Es it kā piedzimu no jauna. Tas bija tik ļoti pasakaini, ka es nespēju noticēt. Sāku izjust, ka viss apkārt ir dzīvs un viss ir viens apjomīgs ES. Es priecājos kā bērns, raudāju no laimes.

Prātu tagad varēju saskatīt, un es skaidri sapratu, kad tas mēģināja sevi parādīt: vēlējās visu noniecināt vai arī izskaidrot. Sevi sajutu kā kaut ko vieglu, it kā es vispār kā objekts neeksistētu, ka ir tikai dzīves process, kas es arī esmu. Viss, kas notika bija tik interesants, ka es izbaudīju itin visu, kas notika. Es vairs nevadīju ķermeni, tas kustējās pats, bet es vienkārši vēroju, saplūstot kopā ar notiekošo.

Sāku dzirdēt, redzēt un izjust šo pasauli vienlaicīgi, bez jebkādas piepūles. Šī uztvere kļuva par manu dabisko stāvokli. Mana uztvere mainījās. Es visu redzēju un dzirdēju tāpat kā līdz šim, bet tikai parādījās dziļums un apjoms. Sāku just un skaidri redzēju visa vienotību, tikai redzēju to ar sajūtu maņu. Man vairs nenācās piepūlēties, lai atrastos tajā visā, tāpēc ka es jau biju šis viss. Es izjutu klusumu…

Tajā brīdī vispār nesapratu, kas ar mani notiek, lai gan tajā pašā laikā sapratu visu, kas ar mani notiek. Parādījās visa notiekošā pieņemšana tādu, kāds tas ir. Es burtiski priecājos no tā, ka viss tieši tā notiek, un biju neizsakāmi pateicīgs par šo neticamo dāvanu. Viss bezgalīgi saplūda, bija plūstošs un pastāvīgi mainījās. Es vienkārši smējos, man ritēja asaras, es iemīlējos šajā dzīvē pa īstam.

Tagad turpinu attīstību Skolā, komandā ar pārējiem mācekļiem, kuri tāpat kā es, par visu vairāk pasaulē vēlās izzināt šo dzīvi visā tās pilnībā. Esmu pateicīgs visiem: maniem vecākiem, draugiem, Skolai, Skolotājam, visam Visumam par šo nenovērtējamo dāvanu un par sniegto iespēju kalpot Visumam, Dievam, nododot tālāk šīs nenovērtējamās zināšanas. Atmošanās – tas ir tikai sākums, bet tur tālāk ir daudz reiz interesantāk…

Other Par mums