atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Alsu Saļahova

Atmodinātā stāsts: Alsu Saļahova

Atmodusies 2019.gada 24.janvārī

Saziņai VKontakte

Ir tas, kas ir. Un viss.

Manī sagruva koncepcija Pašreizējais Brīdis. Kad man pajautāja: «Alsu tu esi pašlaik Pašreizējā Brīdī?» – es atbildēju: «Bet kā, vai tad var nebūt arī Pašreizējā brīdī?»

Un agrāk man likās, ka es pazūdu domu plūsmā un tajā momentā neesmu Pašreizējā Brīdī. Bet atgriežoties  – tad es esmu Pašreizējā Brīdī. Tomēr šeit ir abi – domas ir un Pašreizējais Brīdis ir.

Ja ir domas un tu apzinies, ka ir šīs domas. Ja domu nav – tu tik un tā to apzinies. Vai nav viens un tas pats?! 🙂

Es ieraudzīju, ka dziļš miers pārpilda visu. Gan domas, gan klusumu. Kad es to ievēroju, tad sākās tāda dziļa iegrimšana. Izplatījums palika ļoti blīvs. Nav Minskas, visas koncepcijas pazuda. Par koncepcija par trenažieri pazuda (materiālo pasauli).

Lai parādītos trenažieris, nepieciešams no šī momenta veikt izstiepšanos. Un jābūt kādam, kuru trenē. Nesaprotami. Ir tas, kas ir. Un viss. Punkts.


Pēc tam tas ilga 8 dienas. Sāka uzplaiksnīt sāpēs, kura es savulaik nebiju pārdzīvojusi. Tās sāka palikt spēcīgākas. Tas ir ļoti interesanti. Vairs nav pastāvīgā komentatora, kuram sāpes nepatīk.

Un ļoti gribas pateikt, ka Pašreizējā Brīdī pastāv tikai apmierinājums. Un nav pat tā, kurš varētu padomāt, ka nav apmierināts. Pat smiekli nāk kaut kā. Ir tas, kas ir, un kas šajā gadījumā var būt neapmierināms? Kad sāpes palielinās, IR TAS, KAS IR. Kurš un kur vai aizskriet?

Ļoti spilgti palika redzams, kā parādās mākslīgais ES. Parādās: «Es gribu savādāk. Oj, sāpes. Tās ir jāvēro, kaut ko darīt, lai tā ātrāk pārietu». Parādās runājošais komentators.
Patiesībā, ja nav idejas, ka no sāpēm ir jāvairās, tad nav arī ciešanu. Vienkārši sāpes iznāk ārā. Tāds pašlaik ir Dievs.

Tā arī sanāca. Šodien pavisam trakomāja. Šodien pasaule te pazūd, te atkal parādās Izpausme.
Atnāku šeit, un man kāds saka: «Alsu, sveicu tevi dzimšanas dienā!». Un šajā brīdī tiek ielādēta programma, ka es esmu Alsu, šodien 6.janvāris un mani ir dzimšanas diena. Programma ielādējas tikai šajā momentā. Līdz šim nekas nebija.

— Ko nozīmē, ka nekas nebija?
— Nebija nekādas vēstures. Kāds pajautāja, parādījās automātiskā atbilde un tajā tiek ietverta visa pagātne. Bet tās nav, pagātnes. Tā ir momentā. Tā ir tikai kopā ar domu: «Ak pareizi, dzimšanas diena».

Un vispār pazuda nepieciešamība runāt par sevi. Nostājies pretī cilvēkam un kalusies viņu. Kad viņu klausies, te neviena nav.

Šodien es sarunājos pa telefonu. Es taču neredzu telefonu. Un cilvēku neredzu. Un ir tikai balss. Un viss. Parasti sarunājies pa telefonu un turi [uzmanību uz to], ar ko tu sarunājies. Šeit nav cilvēka, ir tikai balss.

Jo tālāk, jo trakāk. Pat, kad uzdeva jautājumu: kas ir Skola. Sarežģīti. Pēc tam iedziļinies. Normāli.

Pat atmiņas, sanāk, it kā nav. Bet tad pēkšņi – un te. Kā uzplaiksnījums.

Un pastāvīgas pasaules nav. Hop – un pasaule pastāvīgi te parādās, te pazūd. Pastāv tikai, kā Genādijs saka «ES esmu». Tas nevar ne no kā izvairīties. Ne sāpēm. Ne prieka. Tas vienkārši ir…

Bija arī, ka nebija kustības. Mēs no mājiņas kaut kur braucam, uz kluba nodarbībām braucam. Un it kā nekas nenotiek. Lūk ir tāda statistiska sajūta. «ES esmu» – un viss.

 

Other Par mums