atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Anna Sokol

Atmodinātā stāsts: Anna Sokol

Tas notika pakāpeniski… Ļoti harmoniski un nejūtami mana realitātes uztvere mainījās. Bet prāts nespēja noķert, nespēja saprast izmaiņas.  Mēs tobrīd dzīvojām kopā ar dalībniekiem no mana februāra retrīta plūsmas. Darīšanas bija daudz, pastāvīgi kaut kādi notikumi, pārdzīvojumi, sazināšanās un sadarbība. Dzīves ātrums un efektivitāte bija daudz lielāka nekā pierasts. Un es sāku izjust apzinātības brīžus dažādās vietās, apstākļos, apkārtnē un nepārtrauktā procesā – pašreizējā brīdī, citiem vārdiem sakot.

Realitāti sāku izjust un uztvert savādāk, pagātnes un nākotnes praktiski nebija tajos brīžos. Pat vairāk par to – nekas izplatījumā un laikā vairs neeksistēja. Izņemto to, kas ir tagad un šeit. Dzīve avotā, ne savādāk. Un tas bija ļoti komfortabli, kā tam arī ir jābūt. Dēļ saspringuma pazušanas, kas saistīts bija ar nākotni vai pagātni, parādījās pamatota uzticība dzīvei un katram tās mirklim, lai kāds arī tas nebūtu. Parādījās interese pret pašu dzīvi, kāda tā ir tagad. Tādā veidā šis apzinātības stāvoklis arvien padziļinās. No rītiem es novēroju spēcīgu prāta aktivitāti, bet tuvāk vakaram tur bija tikai klusums un miers.

Pēc tam notika pieredze, kad es veicu individuālo programmu ārā. Man piezvanīja Vadims Kozorezs un sarunas procesa laikā ļāva man izjust sevi viņā, pārejot uz citu uztveres līmeni, vairāk tīru un skaidru. Un stāvot tur parkā, ar aizvērtām acīm, es piedzīvoju dzīvo tukšumu, apzinoties sevi kā šo tukšumu. Enerģija, kas caurstrāvo visu un visur. Nebija ne ķermeņa, ne Aņas. Prāts klusēja. Bija tikai dzīvs bezgalīgs «nekas» un «viss» vienlaicīgi. Tas viss notika izjūtu līmenī. Atverot acis, es ieraudzīju, kā mans prāts sāka strādāt un aprakstīt apkārtējās formas, veidojot formulējumu visam…  «lūk tas ir ceļš, bet šī ir mašīna, koks, zāle… tā ir zaļā krāsa, bet šī ir zilā… Gaiss ir auksts un zāle maigāka, nekā koka stumbrs, kas nozīmē, ka koks nekad nesalūzīs no zāles stiebra…».

Lasīt tālāk

Izjutu tiešu sapratni, ka mana ticība šajos aprakstos un kvalitātēs, kuras aprakstīja prāts, manā realitātē tieši tāda tagad arī eksistē… Patiesībā tā ir tikai enerģija un aiz visām robežām iziet ir iespējams… Un zāle pat var izturēt koka svaru, nesaplacinoties no svara, bet tikai tad, kad tā kļūs par manu realitāti. Lai gan tā vairs nebūs nedz zāle, nedz koks… Kad pazudīs prāta ierobežojumi. Tas skar itin visu, vienkārši mūsu ticība šai realitātei, kuru mēs redzam caur savu uztveres prizmu, ir pārāk spēcīga, un visa uzkrātā dzīves pieredze to notur. Šeit, Skolā, es saņemu pilnīgi jaunu pieredzi. Pieredzi, kura ļauj man soli pa solim iet izejas virzienā, ārā no visiem šiem priekšstatiem.

Uzreiz pēc tā, vai pat gandrīz vienlaicīgi sāka parādīties personāžs vārdā Aņa. Starp šo visu bezgalīgo un Aņu parādījās atstatums. Un tikai tiešās zināšanas tajā, ka es – tas ir kaut kas netverams, kurš iepazīs šo pasauli caur šo pārvērtību. Tas ir tāds vieglums, vienkāršums un prieks… Prāts tajā brīdī vienkārši nonāca strupceļā, bet tas viss notika arī no tāda kā attāluma. Es ar tādām apaļām acīm, vēl izjūtot šo pārdzīvojumu, aizgāju atpakaļ uz mājām. Es nespēju neko pateikt… nekādi vārdi nespētu aprakstīt pārdzīvoto… Bija vienkārši laime no šīm atmiņām par to, kas es esmu patiesībā. Bet laime nevis emocionālā līmenī, bet ļoti klusa un savādākas kvalitātes. Iepriekšējās spriedzes svarīgums, lietu, kuras šķita bezgalīgi svarīgas un neizbēgamas priekš Aņas, viņas pasaule… vienkārši pūkas, kā pēc knipja… un vieglums. Viss šis sasprindzinājums pazuda.

Pēc tam sākās adaptācija. Bet tiešās zināšanas palika. Mani arvien biežāk vilka saules pinuma apvidū, līdz šim kaut kas līdzīgs jau notika, bet tagad tur tā kā būtu izveidojies liels caurums, no kura, kā prožektors, spīd kaut kas, sajūtu līmenī. Viss visapkārt, visas formas izjūtu ļoti dzīvi. It kā būtu pildījums nomainīts. Nav tādas spēcīgas sajūtas, kā atdalītība no visa apkārt esošā, precīzāk sakot, atdalītība izjūtama tikai ar fizisko iemiesojumu, bet patiesībā nepastāv. Sapratne tajā, ka dvēsele šajā ķermenī ir atnākusi iegūt pieredzi, un piedzīvojot no +100 līdz -100, tai ir jāatgriežas pie apvienošanās, mājās. 

Izjutu prāta apziņas spēles, notiekošā iluzorismu un to, ka spēles vienkārši viena otru nomaina, un mūsu attīstība ietverta tajā, ka mēs katru reizi spēlējam vēl pilnvērtīgāku spēli; izejot to, mēs nokļūstam tuvāk mājām, pārejam citā līmenī. Kamēr neizspēlēsim visas spēles. Skola, komanda, skolotājs, pieredzes koncentrācija, ko saņem dvēsele. Te ir šo izmaiņu ātrums, attīstība. Tas kļuva redzams kā uz delnas.

Un vēl noteiktāk, vēl spēcīgāk izjutu šī ceļa apliecinājumu, ka tas ir patiess, īsts un tīrs.

Other Par mums