atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Elvīra Matvejeva

Atmodinātā stāsts: Elvīra Matvejeva

Atmodusies 2019.gada 26. aprīlī

Saziņai VKontakte

«Tagad es nedomāju, bet jūt šo dzīvi! Es – dzīvais notiekošais!»

Par Skolu es uzzināju no YouTube kanāla, skatījos video rullīšus es netīšām ieraudzīju Genādiju, pēc tam Skolas mācekļus noskatījos. Toreiz es dzīvoju Bali salā un aizbraucu uz Krieviju noformēt dokumentus. Nejauši nokļuvu intensīvā, kuru vadīja Saša Larionovs un sapratu, ka fiziski neesmu gatava, pat zaudēju samaņu pēc vakara nodarbībām. Aizbraucu atpakaļ uz Indonēziju, it kā sagatavot savu ķermeni. Bet 2018.gada vasarā tur aktivizējās vulkāns: bija augsti cunami, sākās lietusgāzes. Un šī bija zīme, ka ir jāatgriežas mājās Krievijā. Tā es uzsāku sagatavošanos rudens retrītam, kas notika 2018.gada oktobrī. Un šodien es jau esmu Givina Skolas komandā, tiku pāri atmošanās punktam un eju tālāk! Gribu apgūt jaunus realitātes uztveres līmeņus.

Kā mans stāsts sākās. Tas bija mūsu Skolas kopā sanākšanas pasākums. Izskanēja: mums ir atmošanās pieredze. Elvīra pastāsti: tu atmodies? Es sēdēju un pārdzīvoju savu jauno stāvokli. Mana pasaule mainījās pilnībā un neatgriezeniski. Un es uzreiz neizdzirdēju Genādija vārdus. Man iedeva mikrofonu un es paskatījos acīs skolotājam. Atbildēju: jā, es atmodos. Tas notika pats par sevi… ļoti dabiski un tā it kā pats no sevis. Mainījās mana pasaules uztvere, uzmanība tagad noturas ķermeņa iekšienē pati no sevis, es tam nepielieku pūles. Sasprindzinājums pazudis pavisam un man ir kļuvis viegli. Es visu izdzīvoju un pārdzīvoju. Es esmu šīs pasaules dzīvā un jūtīgā uztvere! Genādijs pastāstīja, ka mēs esam nonākuši pie tā, ka atmošanās Skolā notiek kā dabisks process, bez jebkādām eksotiskām sajūtām vai stāvokļiem. Skola ir nonākusi līdz punktam, kad esam izauguši un pieņēmušies spēkā. Kopā ar mani atmodās vēl pieci mācekļi.

Lasīt tālāk

Līdz šim biju izjutusi daudz atsevišķas dažādas pieredzes un momentus, kuri vadīja mani uz manas dabas atmodināšanu. Jau nedēļu es modos no rītiem un uzreiz novirzīju uzmanību uz savu ķermeni. Jā, tā turas pati, es pastāvīgi sajūtu sevi tajā. Daļa uzmanības atrodas ķermenī, bet daļa novirzās uz apkārtējo pasauli. Un es esmu pārtraukusi «domāt» un novērtēt visu notiekošo. Es esmu kļuvusi pati par šo notiekošo. It kā manī būtu radies jauns uztveres orgāns un šis orgāns pastāvīgi visu izjūt un pārdzīvo. Protams, vārdi vāji spēj atspoguļot pašu šīs pieredzes pārdzīvojumu. Vēl es piedzīvoju «sāpju ķermeņa» atdalīšanos. Dzīvē ir nācies ļoti daudz pārdzīvot un ciest. Tas ir gan mugurkaula lūzums, kur operācija noritēja bez anestēzijas. Gan cīnījos ar vēzi – divus gadus veicu operācijas un izjutu lielas sāpes. Ļoti daudz pārdzīvojumu un ciešanu vīriešu dēļ. Nācās pat iziet antidepresantu lietošanas ārstēšanās kursu.

Kad vienā no praktisko elementu pildīšanas laikā mani smiekli pārtapa par raudāšanu, es sajutu enerģētisko lodi sava ķermeņa iekšpusē. Piecas stundas lūdzos un prasīju piedošanu visiem. Man parādīja visas manas dzīves situācijas, kurās izpaudās netaisnība un parādījās sāpes. Pat paprasīju piedošanu savam sunim, kuru dažkārt sodīju. Un pēc tam šī lode iznāca ārā no ķermeņa, un mana uztvere mainījās! Es sāku pārdzīvot visas emocijas uzreiz, pašreizējā brīža momentā. Es vairs nevarēju to «atlikt uz vēlāku laiku» – sāpes vai aizvainojumu, bailes. Visu pārdzīvoju uzreiz, kā tas notiek bērnam. Tas sniedza lielu vieglumu un brīvību! Līdz tam piedzīvoju atdalīšanos no ķermeņa, saņemot spēcīgu pieredzi. Es pirmo reizi tik skaidri apzinājos, ka es neesmu ķermenis. Mana apziņa iznāca no ķermeņa uz sekundes simtdaļu un novēroja to tā kā no malas. Kad apziņa atgriezās atpakaļ, ķermenis kļuva tik smags, ka nācās atkal mācīties to vadīt. Manas rokas un kājas mani neklausīja, pat pārējiem komandas biedriem nācās mani nest uz rokām. Palīdzēt pārvietoties. Bet iekšēji izjutu prieku, klusu prieku, prieku bez iemesla! Un vēl par soli tuvāk brīvībai!

Pastāvīgi sāka noritēt attīrīšanās process – no nosacījumiem un pārliecībām, kuras mēs savācam dzīves laikā, formējoties kā personība. Kaut kas nāca ārā ar smiekliem, kaut kas ar asarām. Dažkārt tas nebija tik pamanāms un īsti nebija saprotams, kas notika praktisko elementu pildīšanas laikā un nodarbību laikā. Un tas sniedza atvieglojumu un brīvību. Atbrīvojās daudz enerģijas, jo tagad nevajadzēja apliecināt «sevis veidolu», bet vienkārši būt… Visi šie procesi jaudīgi tika palaisti retrīta norises laikā. Es pārstāju gulēt tik daudz, cik biju ieradusi un nonācu līdz apzinātam miegam. Apziņa neatslēdzas naktīs, tā novēro ķermeni, kā tas guļ. Un visi nākamie retrīti arī sniedza man dziļas pieredzes un pārdzīvojumus. Tā es sapratu, ko nozīmē kalpošana, nesavtīga palīdzība citiem cilvēkiem. Es izjutu neaprakstāmu svētlaimi! Atnāca sapratne, ka dzīvē nav cita mērķa, kā palīdzēt citiem cilvēkiem un atdot daļiņu no sevis. Šajā ir mūsu attīstības un visas cilvēces evolūcijas nozīme. Jo vairāk atdod no sevis, jo vairāk atnāk tev atpakaļ. Tas ir mūsu Dzīves un mūsu Dabas likums. Mēs kļūstam par Dzīves vadīklām šajā pasaulē. Tajā ir milzīga laime!

Vai ir iespējams pietiekami novērtēt mūs skolotāja lomu un līdzīgi domājošo lomu dzīvē? Esmu bezgalīgi pateicīga visai mūsu komandai, mūsu Skolai un Genādijam! Skolotājs mūs ved pa mūsu Dabas ceļu,  bet ar komandas palīdzību mēs tiekam galā ar jebkurām grūtībām šajā Ceļā. Un mana pieredz tam kalpo par piemēru.

Ieklausieties savā sirdī…. tajā sitas Dzīve! Kļūstiet par šo dzīvi, dzīvojiet to!

Other Par mums