atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Igors Filipovs

Atmodinātā stāsts: Igors Filipovs

Atmodies 2019.gada 05.aprīlī

Saziņai VKontakte

KAUT KAS NOTIKA NE TĀ…

Apziņas evolūcija puisim no dziļiem (dziļuma) …

Zini, dārgais lasītāj: apziņa ārpus personības nekādā veidā nevar ietilpināt aprobežotā domā – tas ir pilnīgi pretdabisks process. Tāpēc, lai kādus vārdus arī radītu mans prāts, aiz tiem vienmēr ir tikai klusums, miers, mīlestība un prieks – tas ir tas vienīgais, ko es varu nodot tev.
Pacenties lasīt nevis mehāniski, bet aizvācot analīzi, viedokli no malas, vērtējumu, spriedumu. Te galvenais – nevis saprast, bet sajust; noturi daļu uzmanības uz ķermeņa sajūtām, tas tev vairāk palīdzēs atrasties klātbūtnes stāvoklī.

Pavisam nesen.
Naktī zem loga, kur es pašlaik dzīvoju, bieži sanāk kopā «jautra» rūdītu, grādīgo dzērienu lietot mīlētāju, kompānija. Kā vienmēr, ar katru izlietoto devu, viņu sarunas tonis sāk ievērojami paaugstināties un iegūst vareni nenovīdīgu raksturu. Tālāk viss kā pēc scenārija: kliedzieni, rupja izrunāšanās, sasistas pudeles, fiziskās traumas un tamlīdzīgi – pilns negatīvisma komplekts.

Atzīmēšu, ka savā iepriekšējā dzīvē Igors spēlēja (un turpina spēlēt, tikai jau pēc citiem noteikumiem) veselīga dzīvesveida atbalstītāja lomu, kurš bija pārliecinošs alkohola industrijas pretinieks; pēdējos 7 gadus viņš aktīvi propagandēja patiesību par šī «dzēriena» ļaunumu. Nepamanāmi (tas parādījās vēlāk) viņš izstrādāja ieradumu negatīvi reaģēt un pat kļuva aizkaitināts uz visu, kas bija saistīts ar šo jautājumu.

Lasīt tālāk

Tad, lūk, «ballītes» pašā karstumā, negaidīti priekš mana prāta, kurš jau bija gatavs «uzbrukt», krūtīs parādījās spēcīgs karstums, sirds sāka intensīvāk sisties un mani pārklāja ar lielu mīlestību pret šiem iedzērušajiem cilvēkiem. Vērtējums, nosodījums vai dusmas nepastāvēja, bija tikai miers, prieks, totāla pieņemšana un pateicība par notiekošo. Skaņas, kliegšana, vārdi vairs neuztrauca, bet tikai vēl vairāk iegremdēja klusumā un pat sniedza tādu kā sava veida baudu.

Kā jau tika pieminēts ne reizi vien, līdzīga attieksme no iekšienes tūlīt pat maina ārējo bildi. Vienā mirklī viss pārtraucās, nemiera cēlāji izklīda. Ar patīkamu sajūtu no pārdzīvotā, mans ķermenis iegrima kārtējā miegā.

Vēl kas. Vakar pastaigājoties iespaidojos no viena brīža: (aptuveni pāris sekundes), kā putni, cilvēki un viss apkārtējais sastinga, iegrimstot un kļūstot pilnīgi nekustīgi. Nebija nekādu skaņu vai vizuālu darbību. Mana būtība it kā izkrita no notiekošā un pārtrauca to uzturēt. Bet, tikko sāka notikt otrāda pārslēgšanās – tajā pašā mirklī visi putni pacēlās gaisā (pie tam no izbīļa un bez iemesla, vienlaicīgi), cilvēki sāka runāt, vējš pūst, saule sāka spīdēt, utt.

Kas ar tevi? – jūs jautāsiet…
Pēdējā laikā līdzīgu pieredzi piedzīvoju bieži, pat sāku pie tā pierast. Mana tā saucamās realitātes uztvere ir spēcīgi mainījusies. Izrādās, ka pastāv tas, ko es vispār nespēju iedomāties. Pasaulē līdzīgu stāvokli dēvē par atmošanos, lai tā būtu. Ar prieku dalīšos tajā, kā viss sākās.

Nepadomājiet, ka zemāk rakstītajā ir kaut neliela daļa kritikas, nosodījuma vai nepieņemšanas. Varbūt, līdz šim tā arī bija, bet pašlaik es izjūtu milzīgu pateicību par dzīves pieredzi un skaidri apzinos sekojošo: viss, ko mēs saucam par «nepareizu» vai «sliktu», tāds patiesībā nav. Notiekošajam šajā pasaules realitātē ir sava nozīme, kas noved pie evolūcijas līdzsvara. Katra pieredze (katram tā ir sava) atbrīvo mūsu būtību no materiālajām važām, attīrot saikni ar vienoto spēku (Dievu, Atmanu, Radītāju, Dabu…).

1985.gadā, Sibīrijā (Irkutskas novadā) nelielā ciematā, kurā dzīvo vien vairāki tūkstoši cilvēku, es dzimu kā dvēsele. Mani nosauca par Igoru. Tagad man ir 34 gadi. Tiku audzināts parastā strādnieku ģimenē (mamma feldšere, tētis šoferis). Izgāju visus uzliktos sociālo standartu posmus: bērnudārzs, skola, institūts, darbs.

Gadus 10 atpakaļ vārds «atmodies» manā prāta asociējās ar kaut ko ļoti tālu, nesasniedzamu, vareno būtību, izredzētajiem gaišreģiem, pusdieviem, tiem, kas spējīgi radīt brīnumu. Un tie dzimst reizi 1000 gados. Saprotams, ka no šāda augstuma es uz šīm lietām nelūkojos: kur man, parastam darba cilvēkam, līst.

Kā jau lielākajai cilvēku daļai, kuri ir piebāzti līdz malai ar uzstādījumiem kopš bērnības, mana garīgā pasaulīte aprobežojās ar «patīkamo – dzērājiņu» kompāniju brīvdienās (alkohols, tabaka, narkotikas – viss iekļauts), garšīgu (bet nedabisku) pārtiku un televizoru. Bija, protams, kaut kas vēl, kas balstījās uz piedzīvoto, kurp klīda mana uzmanība (enerģija). Mērķi, plāni, mērķtiecība bija jau sen noteikti manā vietā un iedvesa sevī tādu zemu vibrāciju raksturu. Mans uzdevums sevī ietvēra vienkāršu sociāli – zemapziņas programmu izpildi (tobrīd es patiesi ticēju izvēles ilūzijai), nepieļaujot jebkāda veida šķēršļus un traucēkļus. Likās – guli un priecājies, pildi savu surogāta funkciju un viss tev būs «labi». Bet, kaut kas notika ne tā…

Kaut kur manā būtības dziļumā, dažkārt no pašiem attālākajiem nostūriem, caur pastāvīgiem iekšējiem meklējumiem – jautājumiem, tas sāka parādīt savu brīdinošos sāpīgo signālu. Tieši 2012.gadā tas neļāva man «uzsēsties uz sēkļa». Tikai viena video klipa noskatīšanās par alkohola kaitīgumu (īpaša pateicība V. Ždanovam) manī atraisīja radikālo izmaiņu ķēdes reakciju. Ierastās un «pareizās» dzīves ieradumi sāka pakāpeniski sabrukt.

Īsumā aprakstīšu notikumu gaitu, kas kalpoja par manu transformāciju iemeslu.

  1. Pirmais, no kā viss sākās – šī sērija, kas uz visiem laikiem atbrīvoja no sistemātiskajām piesaistēm (atceraties filmu Matrix, kad galvenais varonis sevi atrada čaulā un no viņa sāka krist nost dažādas caurules, kas bija piesūkušās viņa ķermenim):
    – alkohols (jebkurās devās, jebkura veida), «draugi» – pudeles brāļi, cigaretes, ūdens pīpe, tabletes, medikamenti, un citas narkotikas;
    – pops, roks, hauss, transa mūzika, nevajadzīgi video rullīši internetā, klubi (un kluba ļaudis), bāri, restorāni, kafejnīcas, spēļu zāles un citi;
    – televizors, kinoteātris (aizeju ļoti reti, uzmanīgi izvēlos filmu), radio un visi pārējie masu hipnozes līdzekļi.
  2. Otrs svarīgai posms – tas ir ēdiens. Teikšu atklāti: kad tiku ar visu skaidrībā, es sapratu, ka mūsdienu cilvēks kārtīgi ir «uzsēdināts uz ēdienu adatas». Galvenokārt vidēji statistisko cilvēku piepilda sintētiskais uzturs, kas piebāzts ar garšas pastiprinātājiem, piesārņots ūdens un centrālās nervu sistēmas stimulatori. Cilvēks neizprot dziļākos norises procesus, kas notiek organismā, bet to cītīgi atbalsta mūsu autoritatīvie ārsti. Nepareiza un pavirša sapratne par sava ķermeņa uzbūvi rada ļoti daudz problēmas: cilvēks ātri paliek vecs un daudz slimo, viņš neizjūt patieso dzīves garšu un nav vesels. Aizmirstot par dabiskajiem ēšanas noteikumiem, cilvēks pārvērtis savu TEMPLI par miskasti. Apzinoties visu šo, Igors pavisam atteicās no šādām ēdienu atkarībām:
    – gaļa, visi piena produkti, olas, zivis;
    – maizes izstrādājumi visās tās izpausmēs;
    – tēja, kafija, gāzētie dzērieni, «sulas» tetrapakās un burkās;
    – čipši, popkorns, konservi, kartupeļi, cukurs, konfektes, vārīta vai cepta pārtika, tvaicēta pārtika (jebkura termoapstrāde) un daudz kas cits. Aptuveni pēc gada (tik ilgi noris galvenie attīrīšanās posmi) informācijas – ēdiena attīrīšanas pasākums nesa augļus. Tādu dzīves kvalitāti es nekad neizjutu (varbūt tikai bērnībā). Ķermenis vairs nesāpēja, parādījās liels izveicīgums, lokanība, pieauga enerģētiskais potenciāls, parādījās vairāk laika. Ļoti daudz priekšrocību, piemēru, novērojumu, bet tas jau ir cits stāsts.

Tā es nodzīvoju 7 brīnišķīgus gadus, bet pienāca laiks, un atkal! Likās jau: dzīvo un priecājies, izbaudi spēcīgu, veselīgu ķermeni, iepazīsti pasauli un attīsties…, bet kaut kas notika ne tā. Tā pati iekšējā balss provocēja bezizeju, nenoteiktību, skumjas un bailes. Ko darīt un kurp doties – es nesapratu, jebkuri materiālie «laimes» atribūti nebija interesanti. Intuitīvi es izjutu, ka esmu gatavs pāriet kaut kādā pieaugušākā līmenī, bet kā – tobrīd vēl nesapratu.

2018.gada vasarā mans lūgums tika apmierināts. «Nejaušs» video rullītis internetā (pateicība Aleksandram Larionovam) mani noveda pie seni – garīgajām zināšanām, kuras tālāk māca pilnībā realizēts skolotājs.
Tieši tā es iepazinos ar Givina Skolu vai Dzīves Skolu (tā es to saucu), kurā arī ieguvu to praktisko pieredzi, no kuras pašlaik arī šo rakstu.

Varētu teikt, man paveicās, jo dvēsele šajā izplatījumā netērēja nenovērtējamo laiku, lai klaiņotu pa daudzajām spēcīgi garīgajām vietām, ilgstošos meklējumos, un man nenācās visu savu dzīvi veltīt reliģijām, sēdēt 20 gadus dažādās meditācijās vai iegūt stingra askētisma pieredzi, ņemot vērā sociālās ģeogrāfiskās vietas.

Neesmu zaudējis tuviniekus, neesmu slimojis ar vēzi, neesmu ieguvis nelabojamas fiziskās traumas, utt. Manā gadījumā, lai atmostos, nebija nepieciešams pats augstākais ciešanu līmenis, es laicīgi izdarīju apzinātu izvēli un nostājos uz pašrealizācijas ceļa. Un es jūs piesaucu darīt tāpat!

Dažkārt mums nav lemts – agri vai vēlu dzīve mūs katru novedīs līdz šai robežai, tikai veidi kā tas notiks būs dažādi: varbūt «nejaušas» dzīves traģēdijas, vai arī patstāvīgs solis savas lielā iekšējā darba pārmaiņu virzienā. Tikai jau nevis vienatnē, bet lielas līdzīgi domājošas komandas ietvaros, kurā norit labvēlīga attīstošā vide, palīdzot un pastiprinot vienam otru (sinerģijas efekts), mēs radīsim neticamu izmēru spēku, kura būs virzīta uz visu cilvēku apvienošanos. Tāpat piebildīšu, ka atmošanās punkts – tas nav nozīmētais galapunkts, bet tikai pats sākums garīgajā evolūcijas ceļā.

Pieredze
Pāriesim pie manas atmošanās pieredzes, kuru es nolēmu neaprakstīt, izskaidrojot, kāpēc. Pirmkārt, man nav viegli identificēt precīzu jaunās uztveres datumu (piemēram, vairākus mēnešus atpakaļ). Viss norisinājās (pateicoties Skolas metodikai) plūstoši un pakāpeniski.
Otrkārt, zinot par to, ka mūsu ķermeņa aizsardzības mehānisms (prāts) visu jauno, nepazīstamo (viņam «bīstamo») ļoti ātri padara mazvērtīgu, balstīties uz atmiņu nedrīkst, jo tādā veidā manas informācijas nodošanas tīrums būs izkropļots.

Tāpēc, caur pastāvīgi pārdzīvojamo pieredžu virkni, kura tiek pavadīta ar spilgtām, no jauna iepazīstamām sajūtām un apziņām, būs labāk, ja es aprakstīšu savu redzējumu no pašreizējā brīža.

Spēle!
Es esmu notiekošā apziņa, kura eksistē ārpus laika un izplatījuma. Tā ir visur un nekur, viss un nekas vienlaicīgi. Absolūta neierobežotība mūžībā. Šī apziņa spēlē spēli, kuru pati arī ir radījusi. Spēlei ir viens mērķis – attīstība. Augstas kvalitātes grafika ar ideāli pielāgotu cilvēka labošanas mehānismu, kurā nosacījums – te nekas slikts nenotiek, nav nekā nepareiza, netaisnīga vai nejauša. Katrs sistēmas elements ir radīts saistībā viens ar otru un pakļaujas cēloņu – seku noteikumiem.

No fizisko nodarbību brīža manī ir ielādētas vīrusu programmas (tā es tās nosaukšu), kurā esošo repertuāru un jauno ielāde nekad neapstāsies. Šīm programmām piemīt dažāds virziens (fiziskais ķermenis, instinkti, emocijas, egoisms, stereotipi, piesaiste pie laika, reakcijas un citi), bet būtība ir visam viena: atstrādāt iepriekš uzstādīto darbību algoritmu, kuru mērķis – radīt bojājumu, pievēršot uzmanību no pašreizējā brīža skaidrības līmeņa šajā hologrāfiskajā ilūzijā.

Pakāpeniski apziņa «iegrimst» miegā, kurā izgaist, savienojoties kopā ar lielu daudzumu emocionāli atkarīgajām jūtām, ķermeņa un psihes līmenī. Varētu teikt, ka visaptverošo skaidro apziņu it kā «uzliek uz pauzes», bet dažkārt pat «pārtin», kas notiek pastarpināti nekontrolējamu domu plūduma rezultātā. Apmēram tā formējas personificējamā būtība, no kuras attālinoties, DVĒSELE iegūst nenovērtējamu pieredzi. Tās uzdevums – apzināties sevi pilnībā (manā gadījumā process ir sācies) un atgriezties savā sākotnējā stāvokli, tikai pavisam pilnvērtīgākai nekā līdz šim.

Ar katru dienu novērojamais no pašreizējā brīža arvien vairāk un vairāk izkristalizē savu skaidrību, uztveres spēks uzņem asumu, parādās neizsakāma interese (vai savādāk sakot, beznosacījuma mīlestība) pret sižetu. Dzīve paveras pavisam absolūti citās šķautnēs: viendabīgums, apjoms, jūtas, krāsu formas – viss ir savādāk! Te arī tiek saskatīta visa uzskaitītā nereālā sajūta…

Nobeigumā…
Esmu pārliecināts, ka esmu patiesības nēsātājs pats sev un nevaru sevi nosaukt par «skolotāju», tieši tāpat kā manus vārdus nevar uzskatīt par «mācībām». Atbildes uz visiem jūsu jautājumiem – ir jūsos pašos. Es šeit esmu tikai tādēļ, lai jums par to atgādinātu.
Turpinājums sekos…

Other Par mums