atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Irina Jevsejeva

Atmodinātā stāsts: Irina Jevsejeva

Atmodusies 2018.gada 17.decembrī

Saziņai VKontakte

…No pašas bērnības mani pievilka divas lietas: Dzīves iepazīšana un palīdzība cilvēkiem. Toreiz es pat vēl nenojautu, ka tās ir divas savstarpēji saistītas un ļoti dabiskas lietas.

Ļoti agrā vecumā es sāku uzdot jautājumus par dzīves nozīmi, kas mēs patiesībā esam un ko mēs te… Manī nebija šaubu, ka mēs esam tikai fiziski ķermeņi, bet, ka esam kaut kas vairāk…

Man tas šķita ļoti interesanti un saistoši… Dzīve mani saudzīgi sagatavoja uz tikšanos ar pašu svarīgāko manā dzīvē gadījumu – tikšanos ar Skolu un Skolotāju, kas manu dzīvi apgrieza otrādi uz visiem laikiem.

Sagatavošanās Skolai sākās no grāmatām, rakstiem internetā, cilvēkiem, kuri brīnumainā kārtā parādījās manā dzīvē, atbalstīja mani un palīdzēja man manā attīstībā, kam es esmu ļoti pateicīga tagad. Viss notika pa posmiem un pietiekami ātri, tā kā es pati biju tajā ieinteresēta…

Pusaudža gados bija ļoti sāpīgi un grūti pieņemt sabiedrības koncepcijas un šablonus, es biju pārliecināta, ka pasaule ir daudz skaistāka un interesantāka, nekā par to runā… Pakāpeniski es pieņēmu sabiedrības viedokli un sāku dzīvot ar tiem mērķiem, kuri man līdz šausmām šķita absurdi un niecīgi, kā rezultātā, nemanāmi visu uzsūkusi, es kļuvu par konkrētu patērētāju, ar veselu kaudzi neapmierinātības, kontroles, pretenzijām, prasībām, un kļūdainiem priekšstatiem par Dzīvi un par sevi pašu arī… Dzīve pārvērtās par pelēcību un nospiedošu vientipīgu ikdienu, par laimes sajūtu vispār nevarēja būt ne runas. Bet tas bija vajadzīgs un svarīgs manas attīstības periods. Tikai sākot izjust skumjas un nospiedošo sajūtu, es sāku meklēt izeju…

Lasīt tālāk

Izmēģinājusi daudz ko un saprotot, ka viss atkārtojas, ka es staigāju pa apli meklēdama laimi, kā arī visi cilvēki kopumā ņemot. Palika neizturami tā dzīvot tālāk, un es patiesi palūdzu Dzīvei man pateikt priekšā, ko darīt un kurp virzīties tālāk… Viņa ļoti ātri atsaucās uz manu jautājumu un pēc pāris dienām man pienāca paziņojums sociālajos tīklos ar piedāvājumu iestāties Skolas grupā. Tajā brīdī es nebiju gatava uztvert to informāciju, jā, un šai Skolai man vēl vajadzēja sagatavoties… Pēc pusgada es pati sāku meklēt dažādas prakses, tikai es sevī neizjutu saucienu viena pati sākt nodarboties ar tām. Es vēlējos būt kopā ar cilvēkiem, kuri nodarbojas kopā. Man bija nepieciešami līdzīgi domājošie, kuri virzās vienā virzienā.

Kādā brīdī es piekusu meklēt un, kārtējo reizi, šķirstot Interneta meklētājā, starp neskaitāmiem prakšu piedāvājumiem Kaļiņingradā, apstājos pie aicinājuma uz Klusuma Praksi, iegāju viņu mājas lapā, un man no jauna piedāvāja Skolas apmācības. Es izjutu neizmērojamu prieku, mana Dvēsele bija neticami laimīga, bet spēcīgā aizraušanās, kas nāca no prāta, mani sasaistīja, gan rokas, gan kājas vēl aptuveni uz deviņiem mēnešiem… Prāts izmeta visas iespējamās bailes, šaubas, pilnībā noslēdzot manas jūtas un sajūtas… Visā šajā laika periodā es fiziski izjutu sevi iedzītu stūrī. Tas bija neizturami… Es vēlējos brīvību…

Un es veicu pirmo soli. Neskatoties uz visiem prāta iebildumiem, aizgāju uz praksi un uzreiz pierakstījos uz retrītu. Ļoti vēlējos iegūt pati savu pieredzi, ko tad īsti apmāca šajā Skolā, kāpēc mani tik ļoti velk uz turieni? Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem es toreiz izjutu atvieglojumu un vieglumu!

Nākamajā rītā, pēc pirmās Klusuma Prakses nodarbības, notika atdalīšanās no domāšanas procesa… Es redzēju domas burtiski atsevišķi no sevi, bet vienlaicīgi pati sevī… Kā nezināmu komentētāju, kas komentē manu Dzīvi. Tas man likās ļoti neticami.

Sākās neparasts periods manā dzīvē. Viss uzkrātais un nepareizais sāka ar milzīgu ātrumu atkrist no manis un iztīrīties… Attīroši – transformatējošais periods ilga vairākus mēnešus. Pieķeršanās, milzīgs daudzums koncepciju, priekšstatu, zināšanu, mani spēlēto lomu – viss ļoti ātri dzēsās. Sabruka manis veidotais iluzorais pasaules komforts… Pēc sajūtām, notika pilnīga nomešana «pa nullēm». Nebija viegli, bet bez šīs attīrīšanās savādāk nevar. Un, kad tu atrodies līdzīgi domājošo vidē, pārkārtoties ir daudzreiz vieglāk un ātrāk!

Nedaudz par atmošanos…

Atmošanās mani vispār nekad nav interesējusi, es nesapratu un nezināju, kas tas ir līdz šim, ja godīgi, nezinu, tāpēc ka visi līdzejošie specefekti, pieredzes, kuras notiek – tas nav tas… Pēc kaut kāda laika, pēc notikušā, varu pateikt, ka Atmošanās – tas nav galējais punkts, tas ir process, tu pastāvīgi pamodies no prāta ilūzijas, no tā, kas tevi atdala no visa un no ES, no Dzīves procesa… Kad tas ir uzstrādāts ar pastāvīga iekšējā darba palīdzību, tu atklāj, ka tu esi pats notiekošais, un tas ir ļoti viegli, tikai tas ir pats sākums, kurā es atrodos…

Pacentīšos precīzāk aprakstīt tos procesus, kuri pašlaik notiek…

Neticams atvieglojums no tā, ka man nevajag kaut ko vai kādu iegūt, kaut kur skriet, braukt, lai sajustu laimes sajūtu sevī. Tā vienkārši pastāvīgi ir ar mani, neatkarīgi no situācijas… Es jūtu un dzīvoju, lai jebkura savstarpējā sadarbība ar jebko un ar jebkuru – tas ir tikai iemesls Dzīeves dejai, tas ir ļoti skaists un aizraujošs process. Foršāka, nekā izjust, izdzīvot šo procesu, nekā nav… Pastāvīga svaiguma sajūta, pasakainība, katrs moments kļuvis par pašu labāko. Es esmu liecinieks un vienlaicīgi pārdzīvoju pašus aizkustinošākos, maigākos, pilnvērtīgākos Dzīves procesus… Visas sarunas, vārdi kļuvuši otršķirīgi, pazudis to svarīgums, daudzreiz interesantāk ir TAS, kas ir aiz šiem vārdiem, bet to var tikai sajust, prātam vietas šeit nav…

Lauks, kurš aptverts ar manu uzmanību, notiek pašas neticamākās un skaistākās transformācijas, pēc sajūtām to var salīdzināt ar pavasara atnākšanu, kad visa daba sāk mosties un atdzīvojas, tas ir vienkārši kaut kas brīnumains… Pastāvīgi izjust dzīvu izplatījumu, telpiskumu, tā atsauksmi uz mīlestību – uzmanību.

Manā priekšā paveras milzīgas iespējas: patiesa, aizraujoša, piepildīta ar radošumu, laimi un prieku Dzīve. Tagad es saprotu frāzi par Dzīves Radītāju. Es tik ilgi šo meklēju, ticēju, ka viss ir daudzreiz vienkāršāk un interesantāk, nekā mēs domājam. Visu grūtību pārvarēšana bija tā vērta… Pašu lielāko prieku es sāku izjust no zināšanu nodošanas jauniņajiem: tā ir neaptverama laime un liela neverbāla procesa pievilcība, vārdi paliek tikai prātam… Es labi sajūtu, ka tālāk ir vairāk, tālāk ir vēl interesantāk.

Tagad es dzīvoju ar to, ka ar sirdi var manīt pasauli. Ļoti interesanti ir būt par realitātes Veidotāju. Tā ir pavisam cita pasaule, cits izmērījums, bet ieiet tajā var tikai ar atvērtu sirdi, atmetot Sevi, visu sevis piedzīvoto pieredzi, prāta iejaukšanos (gaidas, koncepcijas, utt.)… Ļoti gribās, lai katrs spētu to sajust. Sajutis to vienreiz, Jūs nekad nevēlēsieties dzīvot iepriekšējo dzīvi, es jums to garantēju.

Iesprūšanas sajūta, attīstības apstāšanās manī izsauc neizturamas ilgas pēc kaut kā nozaudēta, it kā būtu atņēmuši gaisu un tu vairs nespēj elpot, burtiski sākot smakt nost, sajūtot šo trūkumu, tāpēc uzreiz atgriežos atpakaļ pie savas Dabas – atdeves stāvokļa, kurš dabiskā veidā notiek klusumā…

Es patiesi, no visas Sirds, gribu novēlēt katram, kurš meklē, nekad nepadoties un ticēt, ka pastāvīga laime, kas nav atkarīga ne no kādiem apstākļiem, pastāv. Pateikšu jums noslēpumu – tas ir aizraujošs Dzīvības process katrā tās brīža mirklī (sekundes simtdaļā), un Jūs arī esat šis aizraujošais dzīves process, atliek tikai to atklāt.

Other Par mums