atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Larisa Terpugova

Atmodinātā stāsts: Larisa Terpugova

Atmodusies 2019.gada 16.februārī

Saziņai VKontakte

…No paša sākuma dzīve mani pārbaudīja, periodiski rīkojot izdzīvošanas eksāmenus. Piedzimu kopā ar spēcīgu puisīti – dvīņu brāli, kurš nomira pēc pāris dienām, pēc dzimšanas. Es izdzīvoju, pusotru kilogramu smags zīdainis, kurš no vājuma pat nespēja kliegt. Ar vecākiem attiecības izveidojās ne pārāk labas, aizgāju no mājām. Tikai pēc tam es sapratu, ka vecāki darīja visu un vienmēr tikai aiz labākajiem nodomiem, un es ar viņiem biju šausmīga egoiste. Tagad es pret viņiem izjūtu tikai pateicības jūtas un gaišākās atmiņas. Ļoti mīlēju vecmāmiņu, viņas pašas izdomātās pasakas. Vairākus gadus mācījos internātskolā, kurā sūdzēties nebija kam, un tas iemācīja dzīvē paļauties tikai uz sevi.

Bērnībā neapzināti centos izrauties no šīs pasaules, meklēju kaut kādas sajūtas sevī. Bija vilkme uz ekstremālam darbībām. Lecām lejā no jumtiem, no liela augstuma ūdenī, no kraujām, niru dziļumos. Pēc tam motocikli, ātrums, vairākus gadus nodarbojos ar izpletņlēkšanas sportu. Līdz 40 gadu vecumam sporta tūrisms. Patika komandu daudzcīņa, kad komandas dēļ katrs pēc maksimuma izlika visu sevi, savas fiziskās un psiholoģiskās iespējās. Reakcijas ātrums tāds, ka prāts nespēja apstrādāt informāciju un vienkārši atslēdzās. Šajās minūtēs jutos dzīva, patiesa, vienota ar visu komandu un visu sacensību gaisotni. Pateicoties komandas kopējam spēkam, tās ilgi spēja noturēt pirmo vietu. Lai sajustu šādus brīžus, pati pusapzināti meklēju bīstamas situācijas, kad milimetru attālumā, sekunžu simtdaļās, atrados tuvu nāvei. Ārēji tie izskatījās kā negadījumi. Zaudēju baiļu sajūtu.

Lasīt tālāk

Vissarežģītāk sevi bija atrast sabiedrības vidē, daudzas liekas šķita neīstas, bet kaut kā iemācījos spēlēt cilvēciskās spēles. Ar kaut ko nespēju samierināties, un rokās turot ārsta diplomu, dažādos dzīves periodos pati uzstādīju sev dažādas psihiatriskās diagnozes. No dažādām neirozēm, dziļas ieilgušas depresijas, personības dubultošanās līdz reliģiozai maniakalitātei. Kad psihe bija jau uz robežas un tālāk varēja gaidīt neatgriezeniskas izmaiņas, vienmēr notika kaut kāda situācija, vai parādījās jaunas draudzenes. Kuras, pašām to pat nenojaušot, ātri mani izvilka no šiem stāvokļiem un es iztiku bez tabletēm vai injekcijām. Algoritms vienmēr bija viens un tas pats. Pieradu arī pie tā. Kārtējo prāta samezglojuma gadījumos, cietu, protams, bet vienlaicīgi arī nogaidīju, bez pretošanās šim stāvoklim, kamēr pats pārgāja. Jo vecāka kļuvu, jo vairāk uzdevu sev jautājumus: kāpēc tas viss tā notiek? kas es esmu? Kāda ir manas dzīves jēga? Ko es šeit daru? Kurp es eju? Atbildes meklējumos sāku mācīties ezotērikas skolās, kurās ar dažādām metodēm cītīgi atstrādāju savu pasmago karmu. Satiku arī labus skolotājus, kuri spēcīgi mainīja manu apziņu, bet nespēju atrast precīzu ceļa virzienu, konkrētu mērķi, tādu bāku, uz kuru vēlētos iet.

Bija vēl pārbaudījums. Kad man palika 47 gadi, no šīs pasaules aizgāja cilvēks, pie kura es biju ļoti spēcīgi piesaistījusies. Šis vīrietis kopš pašas bērnības mani pavadīja, bija klāt. Pašos grūtākajos nomāktības, bezizejas, izmisuma brīžos, vienmēr izjutu blakus viņa neredzamo klātbūtni un atbalstu. Tas mani iedvesmoja, deva spēkus virzīties tālāk. Tagad šī atbalsta punkta vairs nebija un iekšējais kodols aizlūza. Nodzisa krāsas, tas ir, pilnībā pazuda krāsu redze. Viss apkārt kļuva par tūkstošiem pelēkā nokrāsām. Tas mani nemulsināja: kāda starpība ar kādu redzi mirt. Vairākus mēnešus gatavojos, lai pamestu šo dzīvi. Lasīju literatūru par pārejām un domās atvadījos no visiem un visa, kas man bija dārgs. Bērniem iedevu visu, ko spēju, viņi pabeidza institūtus, tagad varēja paši par sevi parūpēties. Kad nepalika neviena pieķeršanās, es biju gatava. Nolikos gulēt, lai nekad vairs nepamostos. Apziņa dzisa, izjutu, ka pāreja ir mānīga, bet, ja jau biju izlēmusi, neko nemainīju, bija jau viss vienalga. Gandrīz mani novilka apakšējās pasaulēs. Sapratu, ka šī cilvēka tur tiešām nav un sāku pacelties augšup no tā melnā bezdibeņa. Bet visas izejas bija aizmūrētas pilnībā un atpakaļceļa vairs nebija. Beidzās viss ar to, ka man spilgti baltā gaismā parādīja vietu, laiku un vecumu, kurā man vajadzēs mirt. Atjēdzos: staigāt pa šo Zemi kā rēgam līdz miršanas vecumam pavisam negribējās. Vajag kaut kā nodzīvot savu laiku. Ārēji jau nekas nenotika. No rīta, kā parasti, aizgāju uz darbu, kaut ko rakstīju, jokoju ar pacientiem. Ar pilnīgi atdalījušos iztukšojuma sajūtu skatījos uz laipnajām kolēģu sejām un atkal jau pie tām pieradu. Nezināju, kā un ar ko sevi piepildīt, lai būtu vismaz kaut kāda jēga šai dzīvei.

Nereti, īpaši pirmajos gados, kaut kas vismaz aizķēra, nomodā un sapņos, atgādināja par viņu, un tad asa spiedoša sāpe caururba visu krūškurvi, sirds gandrīz apstājās. Iekšējais smagums nospieda. Neizturami vaidēja dvēsele, vaidēja katra šūniņa. Tas bija pārāk dziļi, visām zemapziņām cauri. Dzīvot negribējās, bet atcerējos atvēlēto laiku un amnestiju neviens nesolīja. Īstais viņš atnāca ļoti reti, tikai pāris reizes. Bez aprisēm, apžilbinošas gaismas veidā un visa mana būtība uzreiz atsaucās. Piepildījās katra šūniņa ar šo gaismu un sāka izstarot šo gaismu. Es visa pati kļuvu par šo gaismu. Svētlaime, laime, pilnīga izgaišana. Es lūdzos šai Gaismai paņemt mani, bet pienāca rīts, ar asarām acīs vēru tās vaļā, lai atkal no jauna atgrieztos šajā balējošajā pasaulē. Es nespēju noturēt šo gaismu, nespēju to izsaukt, un vēl jo grūtāk palika ar to sadzīvot.

Saliku sevi pa gabaliņam. Pakāpeniski atguvu redzi. Vienmēr bija nepieciešamība palīdzēt cilvēkiem, agrāk ņēmu dalību sabiedriskās organizācijās, 7 gadus nostrādāju pie uzticamības telefona un citus darbus darīju. Tagad apguvu energoprakses un priecājos, kad mani pūliņi palīdzēja kādam mainīt apziņu, uzlaboja veselību, likteni. Veidojās ģimenes, parādījās ilgi gaidītie bērni. Tas piepildīja, piedeva dzīvei garšu. Parādījās interešu klubi, ceļojumi, draugi, hobiji, interesanti projekti. Tā kaut kā, kā jau visi, eksistējot, un nodzīvotu līdz savam laikam.

Bet es nokļuvu uz tējas tikšanos ar Givina Skolas mācekļiem. Tikšanās noritēja 2018.gada decembra vidū. Uzklausījusi atmodinātos, ieraudzīju, precīzāk, sajutu tās pašas, sen jau aizmirstās, Gaismas vājās atbalsis. Nomierināties vairs nespēju. Sāku skatīties skolas mājas lapu. Atmodinātie – viņi ir citi, tik daudz iekšējā dziļuma un miera, gaiša skatiena, brīvas runas. Tas bija tieši tas, kas vienmēr tik ļoti pietrūka manam nemierīgajam prātam. Vēlējos iegūt šo stāvokli, lai vēl kvalitatīvāk strādātu ar cilvēkiem un pieskartos kaut mazliet šai Gaismai. Uzreiz iesniedzu anketu, lai brauktu uz retrītu. Izrādījās, ka vēl bija nepieciešams iziet sagatavošanos. Man viss salikās veiksmīgi, jo retrītu pārlika uz 2019.gada februāri. Janvārī uzspēju iziet nepieciešamo Klusuma Praksi tiešsaistē un tad arī aizbraucu, ar ļoti paviršiem priekšstatiem par Skolu.

Šeit, izprotot dziļumu un Skolas virziena mērogus, prāts uzsprāga. Kā?! Ar lielām grūtībām kaut kā izlīdzināju situāciju un visu manīt? Jau kuru reizi sākt dzīvi no sākuma? Nē, es to vairs neizturēšu, manos 59 gados tas nav pat iespējams. Nekad agrāk nebiju nodarbojusies ar jogu un pirmajās trīs pirmsretrīta dienās sāpēja viss: muskuļi, locītavas, kauli, orgāni – viss, kas vien varēja sāpēt. Līdz pusnaktij nespēju iemigt, pārējā laikā redzēju tikai murgus. Dienā satriekta. Tas bija neizturami. Gribējās paņemt savu čemodānu un pēc iespējas ātrāk braukt prom. Bet tik ātri padoties nevarēju, un nevis tādēļ uz šejieni braucu. Bija mērķis – atmosties. Saņemos ar visiem spēkiem un ķermenis kapitulēja, atlaida visu uzreiz vaļā, it kā nekas arī nebūtu bijis. Uzcītīgi pildīju visus instruktoru norādījumus un izjutu spēcīgu komandas atbalstu. Katru dienu bija jaunas, dziļas atklāsmes, prieks, izgaišana, vienotība ar apkārtējo un citas pieredzes. Pie tām nepiesaistīju uzmanību, bet gāju tālāk.

4-tajā retrīta dienā sajutu, ka kaut kas notiek iekšpusē: no krūšu centra izplūda gaisma. Izjutu sevi kā plaisājošs pavasara pumpurs zem pieaugošā šīs gaismas spēcīguma. Tās palika tik daudz, ka jau uz visu skatījos caur šo gaismu. Cilvēkus apkārt sāku uztvert jau savādāk. Pazuda mūžīgais prāta sasprindzinājums, satraucošās gaidas, uztraukumi. Skatījos uz visu ar vieglu un brīvu uzmanību. No sākuma nenoticēju – domāju, ka kaut kur esmu pārcentusies un viss pāries. Tūlīt, uz pāris sekundēm, atgriezās iepriekšējā apziņa. Ar tās pārslogotību, pastāvīgo neapmierinātību. Tas bija tāds kontrasts! Pateicu sev nē, labāk jauno uztveri. Bija viegli, priecīgi un nepierasti. Atcerējos pašus rūgtākos, nekaunīgākos, nepatīkamākos, traģiskākos savas dzīves brīžus. Bezjēdzīgi. Visu uzreiz izskaloja, nekādas ciešanas vairs neskāra, nebija nekādu negatīvu sajūtu, kura iekļūtu apziņā. Izbaudīju šo stāvokli, jo tas bija tas, par ko es tik ļoti sapņoju, tas, ko es centos panākt ar dažādām citām praksēm.

Prāts palika ļoti vadāms. Tas kļuva vien par paklausīgu instrumentu un domas no pašas mazākās vēlēšanās atnāca un tikpat viegli aizgāja, neuzkārās. Ķermenis arī pārgāja uz autonomo režīmu un netraucēja. Es vairs nebiju šis ķermenis, lai gan, labi to izjutu. Ar katru dienu Gaisma pastiprinājās, nozaudēju tās robežas, pazaudējos pati tajā. Vēlējos no šīs pārpilnības dalīties, ietīt visus šajā gaismā, piepildīt ar šo prieku. Tas izplatījums, kur ir viss. Tas, dēļ kā cilvēki pērk skaistas un komfortablas lietas, garšīgi paēd, iemīlās, veido karjeru, pieņem izaicinājumu, apreibina sevi, te jau pastāv gatavā, noslēdzošā veidā. Pilnīgs piepildījums un mierīgums, kad vairāk vēlēties neko nav iespējams.

Atbraucu mājās pēc retrīta tādā vieglā un iekšēji mierīgā stāvoklī. Bija, protams, ne vienu reizi vien uzplaiksnījumi un periodi, kad prāts sacēlās, bet uz to laiku es biju iemācījusies no dziļākā klusuma vērot visus sava prāta izvirdumus.

2 nedēļu apmācībās pēc retrīta, bija citas atstrādāšanas. Aizķērās aizmirstā vecā rēta. Neīstā sāpe caururba sirdi, krūtis saspieda, grūti kļuva elpot. Trīs dienas staigāju ar šo sāpi. Nedz noņemt to varu, nedz atstrādāt to sanāk, precīzāk, nevēlējos atkal uzplēst. Pārāk sāpīgi. Prāts kliedza: nevajag, neaiztiec, atstāj kā tas ir. Tad sāka vēl vairāk nomākt sajūtas, līdz sprādzienam. Atvērās vēl viena dziļa un ļoti sāpīga programma. Patiesībā, tās abas, lielā mērā arī bija par iemeslu dzīvošanas vēlmes trūkumam. Visas manas izvēles, lēmumi, rīcības, domas, jūtas – viss tika pieņemts tikai caur šo sāpju prizmu. Teorētiski daudz ko zināju un maz kas mainījās, bet te izdevās sajust, apzināties šo sāpju bezjēdzīgumu. Ar lielu iekšēju saspringumu, caur dažādiem emocionāliem stāvokļiem tomēr izdevās tikt no tām vaļā.

Pārsteidzoši, ka tik īsā laika periodā ar Skolas metodēm varēja tik ātri tās pārstrādāt, pildot prakses vingrinājumus un pildot visus uzdevumus. Vakarā kluba nodarbībā visu sāku uztvert dziļāk un izjust dziļāk. Paskatījos uz visiem – tā taču ir visa mana daudzsejainā būtība! Pazuda robežas starp «es un tu», pazuda visa spriedze un sasprindzinājums. Ar interesi iepazinu sevi no jauna, kā es spriežu un runāju caur to vīrieti, cik emocionāli izpaužos caur to meiteni. Tikai novērošana un process, prieks, ka es to jūtu.

Pēc tā nosapņoju sapni – ne – sapni. Kad atnāca viņš, tas pats vīrietis. Viegli, gaiši, priecīgi un klusējot mēs atvadījāmies. Uz visiem laikiem. Pirmo reizi es pēc šāda sapņa pamodos ar smaidu. Viss. Scenārijs ir saplēsts. Filmas vairāk nav, un priekšā ir tik daudz vēl neizzinātā. Piepildīja neizmērojama iekšējās brīvības un spēka sajūta. Dvēsele lidoja un izgaisa neierobežotajā Dievišķās Gaismas avotā. Viegli, svētlaimīgi un ļoti spēcīgi vēlējos dot šo Gaismu tiem, kas tikai meklē savu ceļu mājās.

Katrs normāls cilvēks, kas pret savu dzīvi attiecas apzinīgi, agri vai vēlu jautā sev, kur ir viņa sūtība, kā atrast un realizēt savu dabu, kur ir laime, kāpēc dzīvo un kurp virzās tālāk. Es arī pārāk ilgi meklēju un tagad atradu. Skola sniedz atbildes uz visiem jautājumiem. Kurp? – ir mērķis. Kāpēc? – ir jēga. Kā? – ir ceļš. Kurš palīdzēs? – ir Skolotājs, ir Komanda! Būtiski ir uzticēties šai pasaulei, atvērt savu sirdi un apziņu, iet un nenovirzīties jaunajā dzīvē. Tad mēs noteikti atnāksim, palīdzot viens otram, palīdzot visiem, kurš ir gatavs izmaiņām. Un lai visas dzīvās radības kļūst laimīgas!

Other Par mums