atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Maksims Odincovs

Atmodinātā stāsts: Maksims Odincovs

Atmodies 2015.gada 17.decembrī

Saziņa VKontakte

Pašā agrīnajā bērnībā mani diez vai interesēja jeb kas, kas saucas par dzīves jēgu.

Tikai tuvāk gadiem 15-16, es sāku saprast, ka viss, kas man toreiz bija apkārt, nebija man interesants. Tik neinteresants, ka es nezināju, ko man iesākt ar savu dzīvi, jo biju pārliecināts, ka varu to izniekot pa labi un pa kreisi. Manā dzīvē nebija nekā neparasta, jo manā dzīvē nebija manis paša.

Tas mani ieveda dziļā depresijā, kas ilga vairāk par 10 gadiem. Protams, periodiski es no tās izkļuvu, bet, ja paskatās no otras puses, tad es tikai iemācījos būt cits cilvēks, cilvēks, kurš uzliek masku «man viss ir kārtībā». Šī frāze skanēja viemēr un uz jebkuru jautājumu tik bieži, ka es ar šo atbildi vienkārši saaugu kopā.

Patiesībā ģimenē man viss tiešām bija labi, pat pārāk. Ja paklausās citu stāstus, tad man ļoti veicās. Tomēr tas mani ļoti stipri nomāca, viss bija pārāk labi priekš manis, bet es vēlējos kaut ko citu, laikam, vairāk patiesuma un patstāvības. Kad jau vairs nespēju izturēt šo «pārpilnību», vienkārši iesēdos vilcienā un aizbraucu uz Minsku. Bija daudz dažādu citu iemeslu aizbraukšanai, bet tagad es zinu, ka galvenā bija brīvības nepieciešamība, vēlēšanās būt autonomai dzīves daļai, neatkarīgai no citiem.

Lasīt tālāk

18 gados es nonācu pašā virsotnē, kad pateicu sev, ka tagad man vispār viss ir vienladzīgs, pat paša personiskā dzīve. Un pilnīgi nejauši manās rokās nonāca grāmata, kura palīdzēja man pārskatīt savus uzskatus. Tā bija Jeļenas Blavatskas mācekļa grāmata. Tas bija apzināto meklējumu sākums. Tā sniedza citu redzējumu, bet, par cik to nevarēju izmantot savā labā kaut kā, tad turpināju cīnīties ar depresiju, uzvelkot kārtējo reizi vidusmēra neitrāla cilvēka masku. Mani tas kaitināja un izraisīja niknumu. Kopumā ar visu, es viegli iemācījos visu agresi apspiest sevī, par ko ļoti priecājos pats savā neziņā.

Vairāku gadu garumā mana stāvokļa izmaiņas varēja vērtēt pēc muzikālajām grupām, kuras tolaik klausījos. Sākot ar vieglu krievu roku, pakāpeniski pietuvinoties smagajam metālam ar suicidālām notīm, skarbu vokālu un bungu rīboņu. Tas bija pilnīgi manu sajūtu spogulis. Mistiskā kārtā man sāka patikt uzšķersti ķermeņi, nosmērēti ar asinīm, lauzti kauli un izkrituši iekšējie orgāni. Es atradu sevi vienā filmā, tās nosaukums ir «Nāves sejas». Saņēmu lielu apmierinājumu, kad skatījos reālus pašnāvības ierakstus, kur cilvēks iešāva sev mutē, man patika asinis, ķirurģiskā līķu uzšķeršana, nāvējošas avārijas, kas ir pilnīgs ārprāts un pretstats dzīves vērtībām. Šī nāves propoganda manā galvā tikai pasliktināja manu stāvokli. Es gāju prom, bēgu kaut kur, kur vien iespējams, lai mani neviens neredzētu, lai pēc tam jau atgrieztos savā ierastajā maskā.

Minētā grāmata deva savus augļus. Pēc pāris mēnešiem es kaut kur izlasīju par iespēju iziet no sava ķermeņa. Tas bija kā glābiņš visam. Es zināju, ka iziešu no šī ķermeņa un uzzināšu, lai ko tas arī maksātu, kas ir aiz visa šī, kas būs tālāk. Mani neinteresēja pilnīgi nekas, jo es biju gatavs pamest savu ķermeni, lai atklātu kaut ko jaunu, kaut ko vērtīgāku, ko nespēju ieraudzīt sevī, ģimenē vai visā apkārtējā pasaulē.

Man tas sanāca. Veselu mēnesi es mērķtiecīgi katru dienu gāju uz to, lai pēc iespējas dziļāk iepazītu sevi, lai naktī neiemigtu, bet būtu nomoda stāvoklī un spētu pārslēgties uz zemākiem apziņas līmeņiem, kurus agrāk sauca par astrāliem.

Ar dažādu tehniku palīdzību arvien dziļāk un dziļāk es grimu šajā stāvoklī, izmantojot internetā pieejamo informāciju, badojoties, un, protams, pilnīgi izolējoties no sabiedrības.
Kad pirmo reizi man arī izdevās iziet no sava izmocītā ķermeņa, mans pasaules redzējums sagruva vienā mirklī. Es pārliecinājos par daudzām lietām, vārdiem, kuri stāstīja par nezināmu citu dzīvi, vēl smalkāku pasauli, kura eksistē vienā laikā šajā pasaulē.

Es sāku praktizēt vēl cītīgāk, kas deva kut nelielu stimulu dzīvei un noturēja manu interesi. Es meklēju citas tehnikas un citas grāmatas. Ļoti daudz lasīju Blavatsku, austrumu, reliģiozo un garīgās attīstības literatūru. Paralēli tam es praktizēju, mani neapmierināja tikai vārdi, es vēlējos visu pārdzīvot pats uz sevis. Tam es izmantoju jebko, kas nokļuva manās rokās un kaut mazliet atsaucās manī.

Meditācijas manījās daudzu gadu garumā, kamēr vienā naktī apjautu meditācijas būtību, un precīzāk – atrašanos, parastu apziņu, neiesaistīšanos visā. Es to praktizēju meditācijā, kamēr sevī atklāju iekšējo telpu, kurā es varēju ieiet un palikt tur tik ilgi, cik vēlos. Bet, tikko es beidzu meditēt, tā atgriezos tajā pašā pelēkajā, bezjēdzīgajā dzīves mutulī.

Beigu beigās tā mani nokaitināja pavisam, es vēlējos izdarīt pašnāvību. Par to daudz apkārt nestāstīju un īpaši nedalījos ar savām sajūtām. Jo, tie ir cilvēki, kuri vēlas sev piesaistīt uzmanību, izkliedzot visiem par savām pašnāvnieciskajām domām, bet tie, kas patiesi ir izlēmuši, glabā sevī šo noslēpumu līdz pēdējam brīdim.
Lai gan šo tēmu es labprātāk vispār neaizskartu, varu pateikti tikai vienu, ka pieredze un apziņa, ka pēc ķermeniskās nāves nekas nebeidzas, tikai vēl vairāk pastiprināja sajūtas par šīs niecīgās dzīves pastāvēšanas bezjēdzību.

Par laimi atradu internetā Kima Mihaela pamācības. Šis patiešām kļuva par jaunu motivējošu soli dzīves virzienā, un izeju no suicidāli-depresīvā purva. Es praktizēju viņa mācības visu dienu 5 gadu garumā, no rīta līdz vakaram, atdodot sevi visu, mērķtiecīgi vēloties ieviest šīs mācību stundas dzīvē, savā rīcībā, vārdos un uzskatos.

Ar viņa prakses palīdzību, es atvēru savā sirdī svētlaimes glābjošo klātbūtni. Tā ir palikusi ar mani līdz pat šodienai, lai gan iepriekšējos gadus es to atvēru tikai uz pāris minūtēm vai dienām. Šeit tā kļuva par manas būtības daļu. Tas deva man gaismu manā paša dzīvē. Lai kur es arī atrastos, tā ir ar mani, un šo svētlaimi iekšēji izjutu visa gada garumā, kamēr zaudēju man tuvu cilvēku. Ar savu aiziešanu viņa paņēma līdzi visu manu sāpi, un es paliku ar iekšējo tukšumu. Tikai šis laimes smalkais pavediens mani noturēja šeit, lai gan jāatzīstas, nebija viegli. Tomēr es šo tukšumu aizpildīju ar gaismu, kura plūda kā maza stīdziņa no manas sirds.

Pēc notikušā pagāja pāris nedēļas un sākās drudžaini meklējuma posmi. Vajadzēja atrast šo KAUT KO vai mirt. Es sapratu, ka man vajadzīgs skolotājs. Vēlējos sameklēt «vienotību» nekavējoties, tagad, neskatoties ne uz ko. Kad mani uzaicināja uz tikšanos un pastāstīja par komandu un skolotāju, es dziļi izjutu dzīvības spēka plūsmu, kas nāca no viņiem. Jau pēc 2 vai 3 dienām uzsāku apmācības mēneša garumā. Vēl pēc mēneša – sāku apmācīties Genādija Givina retrītos. Jā, manas smadzenes sprāga no praktiskajām nodarbībām retrīta laikā, vārījās. Vienā no momentiem sajutos pilnīgi vīlies gan sevī, gan dzīvē kopumā. Un tad es sev teicu, nu labi, jo neko neesmu saņēmis, lai viss iet pie velniem, lai viss ir kā ir, būs kā būs, vienalga. Vilšanās pazuda un es slāju uz savu pēdējo grupas meditāciju.

Tajā naktī es aizgāju gulēt ar totālu klusumu sevī, tas man šķita kaut kas neparasts. Tādas sajūtas līdz šim nebiju piedzīvojis, bet tajā brīdī tas tiešām bija absolūts miers. Naktī es iegrimu tukšumā. Tājā nekā nebija, manis tajā arī nebija, pat apziņa par to tajā nebija. Pilnīga iegāšanās, it kā bezdibenī. No rīta, kad pamodos, ievēroju, ka viss kļuvis citādāks, brīnumains, piepildīts ar zaigojošu skaistumu, viss atdzīvojās. Es ieraudzīju sevi Tajā, bet visu pasauli sevī, vienlaicīgi šis Kaut kas bija nesalīdzināms ar mani, no kā viss rodas, jebkuras veidojošās formas fundaments, matērijas, ēku, gaisa, ūdens, telpas, manas būtības. Lūk tas – Klusums, par kuru stāstīja skolotājs retrītā. Nav nekā vairāk kā Klusums. Tā bija īsta brīvība, patiesa esības brīvība. Viss nevajadzīgais un izdomātais pazuda, visi domāšanas muļķības atkrita, visas fantāzijas pagaisa vienā mirklī, sāpes un ciešanas pazuda, bet viņu vietā stājās klusums, nezūdoša klātbūtne, tāda dzīva un neatkarīga.

Veselu gadu es nostaigāju ar šo sajūtu, līdz kamēr sāku ievērot to, ko sauc par apgaismības smaku. Tagad es esmu ļoti pateicīgs tiem cilvēkiem, kuri mani izvilka no tās. To var novērot jebkurā cilvēkā, kurš nesen piedzīvojis līdzīgu transformāciju. Pēc gada, rudens retrītā ieguvu jaunu atklāsmi, tā bija citādāka atmošanās. Viss, kas bija noticis līdz šim, nebija pat salīdzināms ar jauno pieredzi. Ieraudzīju pavisam citu telpiskumu, pārdzīvojumus, iepazinu patieso dabu. Es sapratu, ka apgaismībai nav savas apmešanās vietas, tā neapstājas, dzīve rit un turpina pavērsties.

Uz jautājumu, ko man tas ir devis, es atbildētu vienkārši – brīvību būt.

Es sajutu nobeigumu. Vienalga kurā virzienā pavēros, es skatījos no tās vietas uz savu ķermeni, kā tas sarunājas, sēž, kustas. Es rakstu telefonā ziņu, un it kā skatos no telefona uz sevi, kā es rakstu šo tekstu. Viss visums skatās uz ķermeni, tai pat laikā, ķermenis skatās uz visumu. Viss eksistē kā pats sevi vērojošs visums. Tas ir kaut kas pilnīgs, bez laika ierobežojuma. Kaut kur dziļi manī, kaut kas aizķērās aiz mana ķermeņa rakursa, tas ir kā pretojās raudzīties uz mani no cita ķermeņa. Un šis savstarpējās pievēršanās pārdzīvojums, līgani dzēsa visas robežas manī. Ja atmošanās – tas ir klusums un miers, tad tagad tas ir visuma klusums un visuma miers. Pats kosmoss, tā vakuums atrodas manā ķermenī, manā apjomā. Kaut kas bezgalīgs atrodas manī. Tā dziļumā nekad nav bijuši viļņi, šļakatas, viss dus un vienmēr atrodas klusi klātesot. Tas ir aiz laimes un nelaimes robežām. Tas, kas pievēršas un redz pats sevi, ieriet no šī klusuma. Meditācijas, vai ir nepieciešamas, es nezinu. Laiks arī ir meditācija, uzplūdi arī ir meditācija, kustība ir meditācija, neko vairāk nezinu, jo te nav ko vairāk zināt, nav ko saprast, nav ko iepazīt, tas ir tikai enerģijas avots, kas sitas cauri manam ķermenim, mans dievišķais planētas ķermenis un mans bezgalības, tajā pat laikā, mazais kosmosa ķermenis. Dzīvības radīšana, zvaigznes – kas var būt skiastāks. Meditācija kļuva, savā ziņā, kā melnais caurums, kurš iesūc mani apziņu Kaut kur. Ko es varu pateikt tev, lasītāj, uz tavu egoistisko jautājumu – ko tas man deva…. Varu pateikt tikai to, kas šis Kaut kas, kas izdala gaismu, tas ir elektrības sākums, gaismas sākums, laika un telpas sākums. Varu tikai pateikt to, ka tu esi mans turpinājums, mans vaŗds, mans smaids un mans sapnis. Tas ir vērtīgākais dzīves noslēpums, tāds pilnīgs un tāds neiepazīts.

Other Par mums