atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Nadežda Sabataite

Atmodinātā stāsts: Nadežda Sabataite

Mans vārds ir Nadežda, man ir 41 gads.  Jau divus gadus es apmācos Givina Skolā. Šī gada augustā skolotājs apstiprināja manu stabilo atmošanās stāvokli. Lai gan, precīzu datumu, kad mans uztveres stāvoklis mainījās, nosaukt būtu grūti. Viss ir tāpēc, ka manā gadījumā metodika, kas tiek izmantota Skolā, nostrādāja maigi un, es pat teiktu, ļoti saudzīgi. Mans stāvoklis padziļinājās pakāpeniski un es neizjutu nekādas diskomforta sajūtas ķermenī vai psihē, šī procesa norises laikā.  Tieši otrādi, prieks un svētlaime vēl stabilāk ienāca manā dzīvē, bet mīlestība un pateicība sāka mani pavadīt faktiski visur.

Izrietot no tā, ka es centos ievērot visas apmācības instrukcijas un spēju bez īpašām problēmām pievienoties komandai brīvprātīgo darbā, var apgalvot, ka Skolas metodika nostrādāja. Kā tā nostrādāja uz septiņdesmit cilvēkiem pirms manis, esmu pārliecināta, ka nostrādās vēl uz lielāku cilvēku skaitu arī pēc manis.

Tomēr, īpaši stāvokļi laiku pa laikam iestājās. Pamatā tas notika kaut kādu padziļināto kursu ietekmē, kurus novadījām mūsu Skolā: retrīti, intensīvi, un citi. Piemēram, komandas slēgtā retrīta laikā, kas notika 2017.gada decembrī, man palaimējās piedzīvot vairāku dienu garumā spēcīgas mīlestības izjūtas. Atceros, kā vēlējos kliegt, dziedāt, dejot, smieties! Un es to darīju (jāatzīst, ka retrīts noritēja tādā vietā, kur šādas emocijas varēja brīvi izpaust). Tik ļoti neizturami patīkami bija pārdzīvot tik spēcīgu mīlestības izpausmi. Neierasti. Sirds rāvās laukā no krūtīm. Par atklājumu kļuva tas, ka kaut kas labs un patīkams var būt tik ļoti neizturams!

Lasīt tālāk

Vienreiz 2018.gada oktobra rītā, retrītā, mani tieši tāpat «uzglūnēja» interesants pārdzīvojums. Kaut kur no iekšienes, burtiski kā strūklaka, parādījās tāda priecīga viegluma sajūta, ka acīs sariesās asaras un es apraudājos. Aizsargātības sajūta, atvieglojums, apbrīns aizrāva mani. Es piesardzīgi atgriezos nodarbību zālē, baidoties «izšķiest» šo sajūtu, un kādu laiku nosēdēju pie sienas, izbaudot to, kas ar mani notiek. Pēc tam uzmanību tomēr nācās pārslēgt uz mācību procesu, uz saviem komandas draugiem un tiem cilvēkiem, kuri bija atbraukuši uz šo retrītu pirmo reizi. Bet atmiņas par šo pieredzi palika un iedvesmoja mani vēl ne vienu mēnesi vien.

2019.gada martā es atbraucu uz mūsu Skolas intensīvu, kas norisinājās netālu no pilsētas Tuapse, ar mērķi atbalstīt tā dalībniekus, kuri pirmo reizi bija atbraukuši nodarboties. Kā praktizējošie lietpratēji, mēs ar pārējiem komandas biedriem no Skolas pamatkomandas, mēs ar lielu atdevi un atbildību nodevāmies kalpošanai citiem cilvēkiem. Pēc pāris dienām es sāku ievērot, ka viss, ko redzu apkārt, notiek it kā manī iekšā. Es to izjutu ļoti skaidri: kā putns māj ar spārniem, kā avotā plūst ūdens, kā šalkoja lapas. Fiziski izjutu, it kā man burkšķētu vēders vai durtu sānā! Man tas šķita ļoti brīnumaini un neierasti, protams. Tādu pašu saikni es izjutu ar jūras ūdeni. Pastaigājoties gar jūras krastu, es sapratu pilnīgi skaidri, ka ūdens ir dzīvs! Es to redzēju savādāku nekā līdz šim un izjutu kaut kā no jauna. Mēs it kā bijām viens vesels un sarunājāmies bez vārdiem. Tas bija brīnums!

Visumā, dažkārt arī pilsētā notiek interesantas situācijas. Piemēram, es spēju pēkšņi ievērot, ka puķes sāk sveicināt mani! Tas bija tik acīmredzami, ka nespēju nekur likties. Un tik aizkustinoši. Es, protams, atbildēju viņām ar to pašu – no sirds. Tā arī sāku ievērot, ka mana notiekošā uztvere ir mainījusies: palikusi ļoti jūtīga, saistoša, nevis atstatus, kā agrāk. Parādījās ļoti dzīva interese par to, kas notiek ar mani, interese pret tiem, kad nonāk manā redzeslokā un vēl vairāk, pret tiem ar kuriem sāku sazināties.

Pakāpeniski kļuva saprotams, ka katrs cilvēks, kas parādās manā notiekošajā, tā vai savādāk, uzdāvina man kaut kādas zināšanas par mani pašu. Precīzāk, sniedz man iespēju iepazīt pašai sevi tuvāk: caur atsauksmi manās darbībās, saziņā un dažkārt kaut vai vienkāršā klātbūtnē. Man parādījās izvēles iespējas: apzināti tikt skaidrībā ar šo stāvokli vai aizgriezties. Lai gan, ar laiku šīs izvēles iespējas, var teikt, pazuda. Visdrīzāk ar izvēles iespēju es tiku skaidrībā vienreiz un uz visiem laikiem. Viss notiekošais – Dzīve! Un man tā ir neprātīgi interesanta. Es eju tai pretim, lai kas arī notiku un, lai kā mans saprāts nesāktu protestēt. Es iepazīstu sevi arvien vairāk. Tāpēc dzīve ir kļuvusi piesātināta. Dažviet arī neparedzama. Bet, kad godīgi un tīri izdzīvo to, ko tā tev piedāvā, parādās tāda pilnīguma un laimes sajūta. Nožēlot kaut ko vispār nenākas. Tikai pateikties! Vēl jo vairāk, ka kopā ar mani tikpat godīgi izdzīvo Dzīvi arī mani draugi. Skolā mēs mācāmies iepazīt savas esības dziļumu. Un tas nav kaut kas, kas ir atrauts no mums, nē! Tie arī esam mēs! Katrs pats par sevi un visi mēs kopā vienlaicīgi. Šī visa apzināšanās nenormāli iedvesmo.

Un, protams, tāda apzināšanas izraisa milzīgu vēlmi dalīties ar šiem stāvokļiem un zināšanām, kā pie tā nonākt ar citiem cilvēkiem! Man ir palaimējies novadīt vairākas tikšanās un ņemt dalību vairākos pasākumos, kuros mēs tieši sarunājāmies ar cilvēkiem par pašām galvenajām mūsu dzīves lietām. Un vienmēr ir bijusi dzīva atsauksme un jūra dvēseliskā siltuma. Sapratne, ka mēs visi esam viens un mums visiem kopā būtu vēlams iepazīt sevi, savu patieso būtību – tas iedvesmo un sauc Dzīves dziļumā. Un mēs cenšamies palīdzēt tiem, kuri ļoti vēlas iemācīties dzīvot apzināti un būt dzīviem, vēlas iemācīties dzīvot laimīgi un nest labumu visai šai pasaulei. Kā arī neuzspiest iegūtās zināšanas tiem, kuri tamlīdzīgām izmaiņām vēl nav gatavi. Te ir svarīgs delikātums un mēs cenšamies to ievērot.

Būšu priecīga, ja mans stāsts kādu iedvesmos, lai viņš vēlētos iepazīt sevi, kā unikālu milzīgā vienotā esības daļiņu. Dzīvi, kura norit katru mirkli. Laimi, no kuras mēs visi arī sastāvam!

Other Par mums