atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Nastja Sakoviča

Atmodinātā stāsts: Nastja Sakoviča

Atmodās 2019.gada 03.jūnijā

Saziņai VKontakte

Mans vārds ir Nastja Sakoviča. Skolā esmu jau gandrīz trīs gadus. Pa šo laiku es izjutu atošanās pieredzi, bet tā ātri pagāja. Varētu teikt, ka es gandrīz jau samierinājos ar to, ka nekad nespēšu atmosties… Neskatoties ne uz ko, es ar lielu uzcītību turpināju būt maksimāli noderīga Skolai, uzņēmos jaunus darbības veidus un virzienus, vēl vairāk paplašinot tādā veidā savas robežas. Un ar katru dienu arvien vairāk vēlējos iziet no šīm ilūzijām un koncepcijām, kurās es dzīvoju. Tas sasniedza tādu virsotni, ka es ar asarām acīs lūdzos, lai man palīdz atbrīvoties no tā visa.

2019.gada maijā man vairākas reizes parādīja, ka šī ir tikai filma, un visi cilvēki dzīvo pēc programmām, tikai nespēj to ieraudzīt. Svarīga bija diena, kad man nācās piedzīvot nepatīkamu sarunu, kura bija man tik ļoti sāpīga, ka es pat nespēju iedomāties, kā es spēšu pārdzīvot šo situāciju. Bet, no rīta atmodusies, par pārsteigumu sev sapratu, ka man pret šo cilvēku un situāciju kopumā nekā nav. Viss sasprindzinājums, kurš bija parādījies, pazuda.

Lasīt tālāk

Piedzīvoju interesantu pieredzi, kad es pildīju rīta programmu un ieraudzīju tā kā no malas, kā manas kājas iet. Tādas maziņas, līkas un tik ļoti cenšas. Pati dziļākā pieredze ar mani notika 3.jūnijā. Es izgāju no mājām uz ielas un visa daba: koki, krūmi, zāle – sāka iet it kā caur mani. Tie bija tādi zaļi un pilnīgi. Koku stumbri bija ļoti neparasti. Es kā bērns par to brīnījos, cik viss apkārt ir skaists un dzīvs. Slidkalniņi bērnu laukumiņā kļuva par pasaku pilīm. Es izjutu šo enerģiju no visa visapkārt, šo plūsmu. Katru dienu, izejot uz ielas, es teicu «Dievs, cik skaisti! Pateicos!». Ieejot metro, izgaismoju cilvēkus, kā ar rentgena stariem, nolasot visu informāciju par viņiem no viņu sejas izteiksmēm. Tas bija aizraujoši. Spēcīgi palielinājās ķermeņa izjušana.

Ievēroju savas ādas izmaiņas: tā kļuva it kā jaunāka, pirmo reizi mūžā man patika mana figūra. Pienākot pie spoguļa, vienmēr redzēju smaidu savā sejā. Esmu kļuvusi priecīgāka un mierīgāka. To sāka ievērot arī apkārtējie cilvēki. Laiks ir palēninājies. Viss sakārtojās tā, ka es spēju paveikt nepaveicamo. Pakāpeniski radās apziņa, ka es pastāvīgi atrodos pašreizējā brīdī.

Tagad man ir pavisam cita reakcija uz notiekošo, es vairs neesmu atkarīga no apkārtējiem apstākļiem kā agrāk, vienmēr spēju atgriezties klusumā un mierā. Es pati radu šo pasauli un pati to arī mainu.

Other Par mums