atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Natālija Kuļčickaja

Atmodinātā stāsts: Natālija Kuļčickaja

Atmodusies 2019.gada 25.aprīlī

Saziņai Facebook

Jautājums par dzīves jēgu manī parādījās 15-20 gadus atpakaļ. Es visu laiku teicu vīram: «Mēs dzīvojam nepareizi». Un tas ir neskatoties uz to, ka manā dzīvē viss bija kārtībā: ideāls, mīlams un mīlošs vīrs, jauka un draudzīga ģimene, darbs, interesēja izšūšana kā hobijs. Bet es nespēju izjust pašu Dzīvi. Gadi pagāja viens pēc otra vēja spārniem un atstāja tikai nožēlas sajūtu, ka viss notiek tādā kā sapnī, kurā es nemaz nepiedalos. Tad es izmēģināju lasīt Ošo, sāku nodarboties ar jogu, bet viss nebija īsti tas, ko es vēlējos izjust. Pat aizgāju pie psihologa ar jautājumu: «Kā izdarīt tā, lai to varētu izmainīt?». Protams, viņa padoms atrast sev mīļāko manī izraisīja pilnīgu nesapratni. Aptuveni, vēlies piepildīt dzīvi – meklē piedzīvojumus, sāc radīt problēmas.

Atceros, bija bezmiega periods, kad sāpēja galva. Vēlāk sākās problēmas ar mugurkaulu. Jā, tagad, šķiet, ka tas viss nenotika ar mani. Pašlaik esmu tik ļoti pieradusi pie šī jaunā stāvokļa, kad ir iekšējais miers, ka liekas, visi cilvēki tā dzīvo un tas ir dabiski. Tikai toreiz viss bija par maz: vēl viena māja, vēl viens bizness. Uz priekšu un ātri. Tā vienreiz vienā jaukā dienā skrēju, ka salauzu kāju. Runā, ja tu sāc iet pa nepareizo ceļu, tad augstākie spēki tevi sāk apstādināt. Pēc tās reizes sāku pastiprinātāk un vairāk laika veltīt sevis attīstībā, pamainīju ēšanas paradumus. Manā lokā parādījās jauni cilvēki. Sāku redzēt koncepcijas, pārliecības un programmas, kuras mūs vada. Parādījās nepieciešamība palīdzēt cilvēkiem, dalīties ar visu pašu labāko, kas manī ir. Sāku nodarboties ar ārstnieciskajām praksēm.

Lasīt tālāk

Nākamajā posmā es sapratu, ka ir kaut kas vairāk, bija nepieciešams spert jaunu soli, atklāt jaunu atzaru savā attīstībā. Biju ieplānojusi iziet klusēšanas retrītu un «gadījuma pēc — ar nodomu» nokļuvu retrītā Latvijā. Retrīta norises laikā manī bija dažādas pārkārtošanās, apzināšanās un pieredzes. Pati spilgtākā pieredze – tā bija Laimes sajūta. Laimes sajūtas plūsma bija tik spēcīga, ka vienkārši fiziski nebija iespējams to noturēt sevī. Bija nepieciešams kādu apskaut un atdot kaut daļu no šīs enerģijas. Tad es sajutu, ka tam ir jābūt gatavam, tik neizturami labi paliek.
Jau nākamajā divu nedēļu apmācību periodā pieredzes sāka nākt arvien biežākas un dziļākas. Process sāka noritēt, turpinājās arī mājās. Katrs process bija kā maziņa Atmošanās un tas dabiski sāk ienākt tavā dzīvē. Tu vienkārši redzi, ka viss šajā pasaulē ir domāts vienīgi tev. Vienu reizi, tu vairs nespēj ieraudzīt šo sadalījumu starp sevi un visu to, kas tev ir apkārt. Tu esi viss.

Es to centos aprakstīt, pat izveidoju balss ierakstu, bet, kad noklausījos, tad vārdi aprakstīja tikai plaknes būtību. Uztveres apjomu, diemžēk, vārdos nodot kādam nav iespējams. Bet stāvokļa translācija, tā nodošana citiem – tā ir tā atslēga, kuru izmanto skola. Skaisti, kad tā, Laime tev ir. Tagad to var atdot. Jā, dažkārt es sāku rakstīt, ko jūtu, laimes plūdumā, un pēc tam tie pārtop par dzejoļiem:

Atkal tīra lapa..
Kā jauna diena, kā sākums..
Ir turpinājums? Ir kaut kas vēl?
Tas nav svarīgi, tu vienkārši esi.

Saplūstot ar zemes elpu, tu esi tā..
Tu -mežs un debesis, tu – pats totālais.
Tu uz ceļa… Tu arī esi ceļš.

Nolido lapa, tu sajūti to,
Pakļūstot zem kājām, tu esi pati sapratne…
Klusums, visas skaņas pieklust.

Totāli skaidrs viss.. nav domu, nav jautājumu.
Tu esi it visā, tu esi pati izzināšana..
Tu – tīra lapa…

Tu – teksts, tu -jēga, kas tajā..
Tu – mūzika, kas glabājas jēgā,
Un sevis izzināšanas instruments…

Pati atmošanās notika dzīvojot kopā ar komandu Minskā. Man bija jau jābrauc mājās, tuvojās Lieldienas. Tā kā esmu no Ukrainas ziemeļu puses, kurā mums ir saglabājušās visas tradīcijas ar olu krāsošanu, dažādiem sacepumiem un ģimenisko siltumu. Es biju apsolījusi, ka atbraukšu bet mašīna, ar kuru man bija jābrauc atpakaļ, kavējās. Mēs sēdējām pie galda, bija jau divi naktī. Igors Fiļipovs un Ira Vasiļjeva sēdēja ar mani, un katrs no viņiem stāstīja savus stāstus par to, ka visi gadījumi dzīvē ir ļoti pareizi izkārtoti un notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Un te es redzēju: jā, viss ir tieši man. Mašīnas nav, divi cilvēki neguļ šajā naktī, bet stāsta man par to, ka ir jāpieņem dzīve. Te es pēkšņi skaidri sajutu, ka tas ir kino – programmas, tās apzinājos vienu pēc otras, un sāka sabrukt kā kāršu namiņš. No rīta es aizgāju pildīt praktiskos vingrinājumus un vienkārši apzinājos, ka es vairs īsti nevēlos iedziļināties Natašas problēmās un viņā pašā, es – neesmu viņa. Viss ir pavisam savādāk, vēlējos vienkārši stāvēt, pilnīgi saplūstot ar šīm sajūtām. Citas debesis, pavisam savādāks saullēkts un tu esi cita, kā klātbūtne it visā.

Kas ir mainījies? Pazuda steiga, nav baiļu, ir vienkārša mierīga pārliecība un uzticēšanās dzīvei, ir prieka sajūta un beznosacījuma mīlestība pret visu un visiem. Parādījās jūtīgums un sapratne. Bet tādi notikumi materiālajā ziņā kā dāvanas un plānu realizācija tiek uztverta kā dabiska parādība. Piemēram, kravājot čemodānu, lai dotos uz lidmašīnu, es domāju: labi būtu, ja gadītos kāda mašīna, kas spētu aizvest līdz mājām. Lidmašīna nolaidās zemē un lidmašīnā es pajautāju: vai kāds var mani aizvest uz Ternopoļu? Atsaucās vīrietis, kuru jau gaidīja automašīna. Es to pieņēmu ar pateicību, ka viss viņu braukšanas maršruts virzījās gar manu māju, nevajadzēja pat izmantot taksometra pakalpojumus. Tomēr, ja apstākļi būtu salikušies savādāki, es tieši tāpat ar pateicību būtu pieņēmusi arī tos. Jo viss labākais – priekš manis.

Other Par mums