atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Oksana Zavariko

Atmodinātā stāsts: Oksana Zavariko

Atmodusies 2019.gada 28.aprīlī

Saziņai VKontakte

Sevis meklējumi un savas dzīves jēgas izpratnes vēlme manī parādījās aptuveni 22 gados. Kopš tā brīža manās dzimšanas dienās visi mani tuvinieki sāka man novēlēt atrast iekšējo harmoniju un laimi. Un es to ļoti vēlējos.

2018.gada maijā, kad izpratne par savas eksistences bezjēdzīgumu sasniedza savu augstāko punktu, es sāku lūgt Dievam palīdzību, lai es spētu atrast savu ceļu, savu pastāvēšanas nozīmi. Agrāk pie Dieva vērsties nepatika, man tas likās ļoti nenopietni. Aptuveni – savas problēmas man jārisina pašai, nevis paļauties uz kādu citu. Tikai tagad sāku apjaust, ka brīdī, kad lūdz Dievam palīdzību, tad pa īstam uzņemies atbildību par savu dzīvi. Jo saruna ar Dievu – tā ir kā saruna pašam ar savu sirdsapziņu.

Nevēlēšanās kaut ko darīt savā dzīvē: strādāt, dzīvot… tajā brīdī tās bija tik izteiktas sajūtas, ka man burtiski nācās sevi izvelt no gultas no rīta, likt sev celties un iet uz nemīlamu sev darbu. Man, laikam, bija jāatrod darbības sfēru tādu, kas manī izraisītu interesi. Bet es nespēju… iestigu savās ilūzijās, ieciklējos savā pagātnē. Visu laiku nēsāju sevī nepārdzīvotās emocijas, jūtas. Degradējos. Cietu no nezināšanas, ko tad es patiesībā vēlos! Tā bija elle.

Par atmošanos agrāk neko nebiju dzirdējusi. Es vēlējos atvērt savu iekšējo dabu, savu potenciālu. Vēlējos dzīvot patiesi pilnvērtīgu dzīvi un izdzīvot to. Laimīgu. Bez nosacījumiem laimīgu. Harmoniski. Iemācīties mīlēt sevi un arī citus cilvēkus. Atvērt savu sirdi. Kā man vēlāk pateica Skolas komandas biedri, tā arī ir Atmošanās. Ar Skolu es iepazinos 2018.gada jūnijā. Izgāju tiešsaistes kursu «Līdzsvars», «Klusuma Praksi», divus «Tiešsaistes Klubus». Pirmajā «Tiešsaistes Klubā» pārdzīvoju diezgan nopietnas iekšējās pārvērtības. Daudz raudāju. Attīrījos. Pēc tam aizbraucu uz retrītu Rīgā, un divu nedēļu apmācībām Minskā, kas pārvērtās par trīs mēnešu apmācībām. Es to paveicu nevis atmošanās dēļ. Es to darīju, tāpēc ka tā ir pareizi un tas ir nepieciešams. Teicamnieces programma.

Lasīt tālāk

Pirmo sirds atvēršanās pieredzi es piedzīvoju janvārī. Kad braucu autobusā uz darbu, tad pievērsu uzmanību, ka saules pinuma rajonā parādījās tāda kā dedzinoša sajūta. Tajā brīdī es klausījos dziesmu un domāju, ka man uz šo dziesmu ir tāda iekšējā atsauksme. Pēc tam sapratu, ka nē, sajūtas nepāriet. Tieši otrādi, pastiprinās, kad pievērs uzmanību tieši šim ķermeņa rajonam vai sarunājies ar otru cilvēku, pret kuru izjūti empātiju, vai pārdzīvo pašreizējā brīdī prieku, kas radies dēļ kāda iemesla vai bez iemesla. Bija janvāris. Es sevī piefiksēju šo datumu. Šajā dienā mūsu Skolotājam ir dzimšanas diena.

Pati atmošanās notika vēlāk. Aprīļa naktī Lieldienu laikā. Līdz tam es piedzīvoju spēcīgu pretošanos norādījumiem, kurus mums deva Skolotājs. Veselu mēnesi no rītiem neveicu individuālo programmu, neievēroju ierobežojumus ēšanas paradumos un pieklušanas ziņā. Cīnījos pati sevī, protestēju, mocījos. Pēc tam vēl radās ikdienišķas materiālās grūtības. Tā vienu dienu stāvēju pie sevis istabā, pilnīgi neizkustoties no vienas vietas un sapratu, ka man aizbēgt vairs nav kur. Es vienmēr esmu bēgusi no iekšējā diskomforta. Bet tobrīd stāvēju un apzinājos, ka prāts padodas. Tas vairs nespēj izdomāt, kā manī var aizbāzt iekšējo caurumu, tukšumu. Garšīga paēšana, mīļāka mūzika, izklaides – nekas vairāk nepiepildīja. Stāvēju un smējos, no visas sirds, no dvēseles. Tā notika attīrīšanās. Sāka palikt vieglāk.

Lieldienu priekšvakarā, vēlu vakarā man piezvanīja māceklis no mūsu skolas Vadims. Mēs sarunājāmies pirmo reizi, bet norunājām divas stundas. Vadims jau bija atmodinātais māceklis un uzdeva manam egoismam neērtus jautājumus: «Kas tu esi?». Mēs apspriedām, ka cilvēki sevi identificē ar prātu un ķermeni. Ka es esmu Oksana – tas ir prāts, ar kuru sevi apzinos. Bet pēc tam viņš pateica: «Bet taču tavs ķermenis pats veic kaut kādas darbības. Tu domā, ka tavs prāts vada tavu ķermeni, ka tu to vadi? Taču paskaties, tas patiesībā veic pats mehāniskās darbības, vienkārši darot. Notiek DARĪŠANA. Kāds sakars te ir ar tevi?». Es aizdomājos.

Tajā brīdī es paskatījos uz savu ķermeni tā kā no malas. Lūk, manas rokas sakārto spilvenu, te tās noņem gultas pārklāju no dīvāna. Un tajā brīdī atnāca apziņa: «Tiešām, kāds te sakars ir ar mani? Kāds sakars tam visam ar manu prātu?». Pauze… un es sāku smieties. Tie bija atvieglojuma un visas nejēdzības apzināšanās smiekli. Mēs tik ļoti lielu nozīmi piešķiram savam prātam, identificējam sevi ar to, bet tas taču ir vienkārši instruments. Tas nav mans saimnieks. Mans ķermenis ir gudrs, tas zina, kas ir jādara. Bet prāts to visu mēģina pieskaitīt pie saviem sasniegumiem.

Mēs runājām un es aizmigu. Pamodos naktī un sapratu, ka izjūtu sevi kā tādu sfēru, kā tukšu trauku. Tāds iekšējs klusums un nebija domu. Stāvoklis bija ļoti neparasts. Kad es agrāk pamodos naktīs, tad uzreiz sāka parādīties domāšanas darbība, rosība, bet tagad nekā. Skatos pa malām tumsā, cenšoties apzināties, kas notiek. Aizmiegu. No rīta pamodos pirms nozvanīja modinātājs, lai gan šādi agrāk notika gaužām reti. Sajutos sevī ļoti atpūtusies, spēka pilna, it kā mani kā bateriju būtu kāds uzlādējis. Izgāju uz ielas pildīt individuālo programmu. Skatos uz mājām, tirdzniecības centru ēkām, bet uztveru tās kā dekorācijas.

Gāju lēnām un skatījos, skatījos uz visu apkārt esošo. Uz ielas bija cilvēki, bet bija tāda sajūta, ka es šeit esmu viena. It kā mēs būtu viens vesels. Metro gājēju pārejā sajūtas saasinājās, bildīte un skaņas kļuva apjomīgākas. Es gāju klāt veikalu skatlogiem un pārskatīju viņu izliktās preces, it kā pirmo reizi, viss šķita ļoti interesanti. Izjutu lielu prieku, laimi! Pēc tam sapratu, ka manī pazudis tas, kas kaut ko dara. It kā no malas skaties, kā tavs ķermenis veic darbības, novēro to visu. Tas dara to, kas viņam pašreizējā brīdī nepieciešams, bet tu tam netraucē, vienkārši novēro. Tagad jau savādāk uztveru parunu: «Acis (prāts) baidās — rokas dara». Tie ir ļoti vērtīgi pārdzīvojumi, notiekošā izdzīvošana. Tā sniedz iekšējo brīvību.

Ķermenis kļuva viegls, gaisīgs. It kā tas būtu atbrīvojies no savdabīga gūsta. Sāku iekšēji izjust siltumu, vēlējos visus apskaut. Ar roku palīdzību nodot citiem cilvēkiem šo siltumu. Tādas jūtas ir grūtu noturēt sevī. Gadās, ka brauc metro, izjūti sirds siltumu un vēlmi apskaut cilvēku, kurš atrodas blakus. Tādu mīlestību pret viņu izjūti. Nav svarīgi pat, kas viņš ir. Uz ielas cilvēki bieži palūdz man norādīt virzienu, palīdzētu kaut ko vai vienkārši sāk ar mani sarunāties. Es esmu pārstājusi steigties, pārstājusi kavēt (ja kavēju, tad apzināti). Palika vieglāk atgriezties no domāšanas plūsmas pašreizējā brīdī, jo tas taču ir komfortabls iekšējais stāvoklis.

Agrāk, kad es redzēju, ka esmu aizrāvusies ar domām, sāku censties atgriezties «pašreizējā brīža» stāvoklī, pieliekot pastiprinātas pūles, tādējādi izjūtot sasprindzinājumu. Tagad vienkārši atgriežos un sirds centrs uzreiz atsaucas. Vēl ir pazudusi notiekošā analizēšana. Es arvien dziļāk pārdzīvoju katru brīdi. Ja kaut kas ir noticis, tad nesāc izkārtot loģisko notikumu saikni, kāpēc tā ir noticis, kurš ir vainīgais un ko par tevi padomās apkārtējie. Tas ir vienkārši noticis, tu to izdzīvo un atstāj visu pagātnē. Šis stāvoklis atbrīvo no nevajadzīgas rosības un tukšiem pārdzīvojumiem.

Vēlos pateikt, ka pēc atmošanās tu arvien vairāk pieņemt realitāti tādu, kā tā ir. Izdzīvo to. Es varu aizrauties ar kaut kādām domām, fantāzijām, bet ātri atgriežos pašreizējā brīdī, kad sāku izjust sasprindzinājumu galvā no domāšanas procesa. Es varu darīt lietas, kuras man kaitē, varu izjust un izrādīt negatīvas emocijas, bet es to daru apzināti. Redzu, kā tie nospēlētas manas programmas, uzstādījumi. Viss tikai sākas, priekšā vēl tikai pats interesantākais!

Un saku: Es novēlu tev Atmošanos! Es tevi mīlu!

Other Par mums