atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Olga Dražina

Atmodinātā stāsts: Olga Dražina

Atmodusies 2019.gada 17.martā

Saziņai VKontakte

Vienreiz, runājot ar savu paziņu, es padalījos ar savu stāstu no senajiem pusaudžu laikiem. Es viņai izstāstīju, kā izglābu savus paziņas no alkoholisma. Viņa uzdeva man jautājumu: kāpēc tu tā darīji? Un manī kaut kas pārslēdzās… Es precīzi apjautu, ka manu darbību iemesls bija nevis vēlēšanās palīdzēt, bet centieni būt labai, lai mani iemīlētu. Un galvenais mans virzītājs bija bailes no vientulības, aiz kuras maskējās bailes no nāves… Šī apziņa manī izraisīja šoku.

Kopā ar to notika kaut kas brīnumains. Ar šo apziņu atbrīvojās enerģija, ķermenī sākās vibrācijas, parādījās tāda viegluma un burvības sajūta. Es izjutu katru momentu, mani pārpildīja prieks… Visas zināšanas, kuras kaut kad biju saņēmusi no cilvēkiem, no grāmatām, filmām, burtiski sāka salikties no tādām kā vairākām puzlēm vienā kopējā veidolā. Sāka parādīties iekšējās izpratnes viena pēc otras, kā vilnis. Parādījās uztveres skaidrība. Uzradās pārsteidzoša interese pret visu, kas notika man apkārt… Pamodos naktī un tā vietā, lai par to uztrauktos, kur šie uztraukumi mani mocīja gadiem, es sāku izjust neaprakstāmu prieku… Es pastaigājos un ieelpoju dzīves smaržu. Aizdegos ar vēlmi iet tālāk sevis pašas un iekšējās pasaules izzināšanā. Bija sapratne, ka tas ir iespējams arī mijiedarbojoties ar cilvēkiem. Tā parādījās pieprasījums pēc skolotāja un līdzīgi domājošajiem.

Lasīt tālāk

Sociālajos tīklos saņēmu uzaicinājumu apmeklēt Klusuma Praksi. Paejot neilgam laikam, kas tika pavadīts šaubās un mīņājoties uz vietas, es tomēr aizgāju līdz nodarbību zālei. Jau pēc pirmās nodarbības, nākamajā dienā – piedzīvoju dziļu pašreizējā brīža pieredzi. Aizrāva pārdzīvojums: visa pasaule esmu es. Visi cilvēki, kas atradās tepat blakus un arī tālāk – esmu es. Viss – spēle. Visas situācijas tiek radītas tieši man. Un es izvēlos kā izturēties pret šīm situācijām. Ķermenis atslāba, parādījās interese pret notiekošo un smalks prieks… Pēc tam šī sajūta pazuda. Nobrieda stingra pārliecība: braukšu uz retrītu un uz nākamajām apmācībām. Apmācībās bija ļoti daudz darbošanās, vēlējos visu uzspēt izdarīt. Pieauga sasprindzinājums un iekšējā neapmierinātība, un vienā brīdī atnāca samierināšanās. Es tik ļoti noguru, ka kontrole pazuda, un es notiekošajam vienkārši atļāvu būt. Mani izmeta klusuma izplatījumā. Notiekošā apzināšanās ārpus ķermeņa. Viss notika kā kino: lūk, kāds pienāca, izteica savu neapmierinātību, bet mans ķermenis kustējās pats. Izjutu «neiejaukšanās» stāvokli un ļaušanās visam notiekošajam, kā tas ir. Pagaisa nemiers un sasprindzinājums. Vienkārši viss sāka notikt pats par sevi. Ķermenis kustējās, sarunas noritēja. Nākamajā dienā, individuālās programmas laikā, atnāca apziņa, ko nozīmē būt pašreizējā brīdī.

Kļuva smieklīgi no tā, cik viss ir vienkārši… lūk, tas vienkārši ir… Pašreizējais brīdis. Tikai prāts mani nodalīja visu iepriekšējo dzīvi no notiekošā, ieraujot mani savās spēlēs, nožēlā par jau notikušo pagātni un bailēs par nākotni. Lūk, tā ir tagadne: skaņās, jūtās, itin visā, kas tagad notiek. Notika atdalīšanās no prāta, jo es neesmu domas. Domas ir palikušas, bet tās burtiski aizpeld kaut kur garām. Es esmu. Asaras ritēja straumēm no prieka. Nebija īpašu pieredžu, viss notika pakāpeniski un maigi. Soli pa solim, ar prakšu palīdzību, kopējo komandas darbu, tas burtiski mani ierāva tādā kā virpulī, nevis mērķtiecīgi, bet līgani, ļoti lēnām. Un vienā mirklī ievilka… pašlaik notiekošajā…

Other Par mums