atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Artjoms Isaikins

Atmodinātā stāsts: Artjoms Isaikins

Atmodies 2017.gada 28.janvārī

Saziņai VKontakte

Mani meklējumi un atmošanās.

Droši vien, var teikt, ka pirmo reizi sāku kaut ko meklēt ap 18 gadu vecumu, vienkāŗši kaut kādu veidu kā kļūt gudrākam, cilvēcīgākam, labākam. Manās rokās nonāca Paula Bragga grāmata «Badošanās brīnums», kuras iespaidā es sāku piekopt veselīgu dzīves veidu. Ārstnieciskās badošanās, svaigēšana, ikdienas sporta aktivitātes, svaigs gaiss, rūdīšanās, saules vannas, atveseļošanās ģimnastika, elpošanas meditācijas… Man pietika pusgads, lai es sasniegtu eiforijas līmeni. Es nestaigāju pa zemi, bet lidinājos. Tik viegla bija sajūta, mans organisms līksmoja no prieka un spēka pārpilnības, no pilnīga ķermeņa veselības stāvokļa, no sajūtas, ka visu var dzīvē mainīt, ja tikai ļoti sagribās. Man likās, ka visu dzīvi esmu tam gatavojies, lai sāktu kaut ko mainīt, un šī grāmata pāršķīra manu apziņu ar katru tās lapas pāršķiršanu. Tikai es vēlējos nevis uzlabot savu veselību, mani tas pat neuztrauca, tā kā uz mana nepārtraukto ciešanu dzīves fona es sajutu, ka manī nav dzīvības, bet tajā, ko piedāvāja Pauls Bragga – bija dzīvība, un palīdzība citiem cilvēkiem ietverta tajā, lai dzīvotu. Toreiz es nenojautu, ka mani piesasitīja pats ceļš, pa kuru virzoties, var palīdzēt sev un daudziem citiem cilvēkiem. Tomēr, manas mērķtiecības pietika vien nieka 3 gadiem, no kuriem 2 es cietu joprojām, ar nelieliem atelpas brīžiem. Iemīlējos meitenē ar medicīnisko izglītību, kura noliedza šādu dzīves veidu, kā tas mēdz gadīties cilvēkiem, ar tradicionāliem uzskatiem. Uzturot veselīgu dzīves veidu, bet neizjūtot harmoniju sevī, es bieži ieslīgu pārdzīvojumos, un «prāta ciešanas» kļuva par manu pavadoni līdz brīdim, kamēr izšķiros no meitenes.

Lasīt tālāk

Es toreiz kārtīgi vīlos savos iespaidos, savā sapnī kalpot citiem cilvēkiem, sapratu, ka laba veselība neko nozīmīgu nemaina manā dzīvē. Es turpināju piekopt veselīgu dzīves veidu, bet jau bez kaisles, vāji, jo tas ir pareizi un veselīgi. Dzīves jēga, pastāvīgā attīstībā un dzīves gudrības uzkrāšanā, bija zaudēta. Sajust to vieglumu es vairs nespēju.

Pie manis atgriezās mani kādreizējie draugi: tukšums, vientulība, apātija, neieinteresētība dzīvē, depresīvs stāvoklis, lai gan ciešanu bija mazāk, jo laikam biju kļuvis mazliet gudrāks pa šo laiku. Nekas tāds burtiski neparasts, kas bija līdz 18 gadiem, jo no 7 gadiem biju iesaistījies pirmajos dzēr;aju strīdos paša ģimenē vecāku starpā, kuros es mēģināju viņus samierināt un nomierināt, ņemot dalību viņu šaumu filmā un absurdu aktīvu līdzdalību. Tas turpinājās daudzus gadus, regulāri nervu sabrukumi, histērijas, skandāli māsai un tēvam, kaušanās visu ģimenes locekļu vidū, psiholoģiskajiem spiedieniem un tēva nicināšanu (tikai 27 gados uzzināju, ka viņš nav mans īstais tēvs), tikai padziļināja veselības problēmas (problemātiska āda, nervu sistēma, pastāvīgs smadzeņu satricinājums), kā arī attiecības ar pārējiem cilvēkiem, no kuriem es izvairījos. Katri normālu cilvēku svētki, pārvērtās par šausmām manā ģimenē. Par pašāvību es domāju bieži, bet nespēju spert šo soli dēļ lielās mīlestības pret vecomāti, ar kuru es dzīvoju kā paradīzē, mierā un priekā līdz 7 gadu vecumam, kamēr aizbraucu dzīvot pie vecākiem. Šīs kontrastainās atmiņas par saulaino bērnību no 14 gadiem kļuva par manu orientieri, tā kā šajā vecumā sapratu, ka pārvēršos par cinisku briesmoni, bet es tā nevēlējos, es tāds nebiju agrāk, un man bija nepieciešams sevi mainīt. Tad es vēl nezināju, kā to darīt, tāpēc vienkārši lauzu sevi kā spēju, ieaudzinot sevī ieradumu totāli kontrolēt pašam sevi.

Droši vien, viss, kas ar mani notika tajā laikā, esmu jau pārvērtējis un esmu dzīvei pateicīgs par šo pieredzi, kurš kļuva par manu degvielu ceļā uz Gaismu. Ņemot vērā šos apstākļus, varu teikt, ka es neko nemeklēju, man nebija spēka vai apziņas, lai skatītos uz pasauli plašāk.

Tikai daži apstākļi manā dzīvē noveda pie tā, ka es to izturēju un paliku kaut cik adekvātscilvēks, slēpjot sevī kolosālu sasprindzinājumu, kas sakrājies pa daudziem gadiem, apspiežot sevī jūtas un emocijas. Es neaprakstīšu precīzi šos līdzsvarojošos momentus, kuri palīdzēja grūtajos dzīves posmos, bet uzskaitīšu tikai pāris: kompjūterspēles, viedie sapņi perodā no 7 līdz 16 gadiem, pārmērīga mīlestība pret vecmāmiņu, kurai pareģoja dzīves nogali psihiatriskajā slimnīcā (zinot to, es nevarēju atļauties sev pielikt rokas, tā kā ticēju, ja aiziešu, viņa tiešām sajuks prātā), kā arī pavisam maziņš, vienkāršs, bet caururbošs apstāklis, kura radīšanā es nezinu, kurš man palīdzēja, un nezinu, kam nosūtīt pateicības vārdus, kā tikai pašam Radītājam vai vienkārši Dzīvei… Tas radīja manī stabilas ticības dzirksti, ka Dzīve mani gatavo kaut kam.

24 gados es zaudēju spēju smieties skaļi, kas bija pēdējais piliens priekš manis, jo es no sirds palūdzu Dievam, neilgi pirms smieklu zaudēšanas – atkal atgūt sapni un mērķi. Un es skaidri sapratu, ka tiem vajadzēja būt tik cēliem, ka es tajos vilties nemaz nevarētu. Tajā brīdī es nemaz nesapratu, kas tas varētu būt. Tomēr tā es nonācu pie praktiskajām zināšanām, apguvu metodiku darbam ar sevi komandā, un no šī brīža sākās atbrīvošanās posms manā dzīvē, kuri sastāda 7 gadus uz šodienu.

Domāju, pilnīgi skaidrs, ka strādāt ar sevi man nācās daudz, tā kā mana attieksme pret sevi, pret dzīvi un citiem cilvēkiem bija ļoti tālu no ideāla. Tomēr mani aizķēra tas, ka jau no pirmās nodarbības izjutu kolosālu rezultātu, un tā tas turpinās vēl šodien, kas manī neradīja ne mazāko šaubu ēnu, ka esmu atradis to, kas man ir vajadzīgs. Pagātnes nozīmīgums pazuda kopā ar ikdienas nodarbībām, jo es sāku atbrīvoties no uzkrātā smaguma un sāku iegūt arvien jaunu sapratni un Dzīves redzējumu. Bija arī smagi periodi, bes es vienmēr sapratu, ka patiesībā, visu var pārdzīvot un tas ir tikai manis attīrīšanās process, manas psihes, nervu sistēmas. Grūtos brīžos vienmēr parādījās kāda palīdzīga roka, no komandas biedriem, un šīs grūtības kaut kādā veidā pārvarēju. Pa šiem 7 gadiem pārdzīvoto var salīdzināt ar kādām desmit nodzīvotām dzīvēm. Bija brīži, kad pārdzīvoju pusaudža depresiju burtiski pāris dienās vai nedēļās, un to izturēt bija ļoti grūti, bet notiekošo procesu izpratne vienmēr palīdzēja. Tā jau bija apzināta sevis novērošana, nevis nožēlojami pārdzīvojumi kā agrāk. Jau pēc pusgada praksē es sāku justies kā līdzsvarots cilvēks.Pēc pusotra gada – kļuvu laimīgs. Apmācījos, lai kļūtu par instruktoru, sāku aktīvi piedalīties mūsu komandas formēšanā. Sāka parādīties atmošanās pieredze, es iemācījos redzēt dzīves gudrību visā notiekošajā. Pēc trīs praktizēšanas gadiem es satiku savu cilvēku, dzīves pavadoni, kura pilnībā atbalsta manus mērķus. Es pārskatīju arī attieksmi pret saviem vecākiem, māsu, pret visiem cilvēkiem, kuriem es jebkad nodarīju sāpes. Es sāku izjust pret viņiem cieņu un pateicību, nožēloju tos notikumus, kuros vainas apziņas smagumu nēsāju pret daudziem cilvēkiem. Sāku novērtēt Dzīvi, katru brīdi, un sajutu atbildību par savām domām, lēmumiem un rīcību. 7 gadu laikā es saņēmu tik daudz kolosāla dzīvesprieka koncentrāciju, ko var salīdzināt tikai ar saspringtākajām un interesantākajām mācībām kādā slavenā akadēmijā. Par šo visu pieredzi, pilnā mērā pat nevar izteikt pateicību nedz Genādijam, nedz draugiem komandā, nedz pašai Dzīvei… Tā vienkārši plūst no manis, kā neizsīkstošs avots.

Noturīga atmošanas ar mani notika 2017. gada janvāra – februāra mēnešos. Tas bija banāli vienkārši un neizsakāmi spēcīgi vienlaicīgi. Redzams, dzīve mani «izspieda» kā pastu no gandrīz tukšas tūbiņas, jo tas bija grūts periods manā dzīvē. Prakse, protams, palīdzēja man tikt ar to galā, bet dzīvoju es tolaik pastāvīgā sasprindzinājuma stāvoklī. Vienā no dienām es biju pārguris no pārdzīvojumiem un aizgāju atlaisties dienas vidū. Apgūlos, lai aizmigtu. Tad, vienkārši vērojot aizmigšanas procesu, es nojautu, ka apziņa nav spējīga gulēt. Tajā brīdī manī it kā atvērās cita dimensija, neatkarīga no visa pārējā. Es sapratu, ka apziņa būtībā nevar atslēgties, un apzināts stāvoklis ir vienmēr. Tas vienmēr ir bijis un būs. Un kopā ar to, šī klātbūtnes sajūta ir pamats, pateicoties kuram pārdzīvojams un uztverams var būt viss, kas notiek dzīvē. Tas ir vienlaicīgi tas, no kā sastāv viss, kas vispār pastāv. Kopā ar šīm sajūtām, es izjutu To, no kā viss rodas, šo Avotu. Vārdos aprakstīt to nav iespējams, lai kā es arī censtos… vārdi vispār neatspoguļo būtību.

Vairāku dienu garumā es dzīvoju divos izmērijumos vienlaicīgi – parastā dzīve un neticamas pilnības telpa, kā svētlaime. Tajā pat laikā es sāku ievērot, ka kāds manī «cenšas kaut ko izdarīt», tieši tā es varētu to raksturot… Kopumā, pēc trīs dienām es ieraudzīju šo «darītāju» sevī, un tikko es viņu atradu, tas «izkusa» no manas uzmanības, kā ledus gabaliņš, kuru iemet ugunskrā. Tas bija neaprakstāmi ātri, kuru pavadīja neticami pretīga sajūta un agonija šī kaut kā.

No tā laika vēl daudzas lietas radikāli mainījās, nekā iepriekšējo gadu garumā, jo izjutu pastāvīgu klātbūtni un savas dabas atmošanos, kas ļauj dzīvot pavisam citā režīmā. Pazuda sevas personības sajūta, citu cilvēku uztveršana kļuva tīrāka, brīva no vērtējuma un nosodījuma kā tāda. Pasaules skaistums ir redzams it visā, tikai iekšēji jāapklust. Sāku izjust milzīgu labsajūtu no visa, ko daru, un mehānika pilnībā pazuda no manas dzīves. Palika viegli darīt to, kas manī agrāk izraisīja grūtības. Parādījās apziņas tīrums, pareizo lēmumu pieņemšanas vienkāršība kļuva par pastāvīgiem sabiedrotajiem. Iekšēji radās siltuma un pateicības avots, līdzjūtības tīrums, un nepieciešamība nest labumu kļuva vēl izteiktāka, tā kā, ieciklēšanās uz sevi un uz jebko vispār, manī vairāk nepastāv. Komforts ķermenī, domās un jūtās sajūtam pastāvīgi. Pati ciešanu apziņa pazuda, lai gan, dažādi pārdzīvojumi vēl parādās, viss tiek uztverts pavisam mierīgi – brīvi un viegli. Jebkurš ārējais stress, pateicoties šim visam, tiek izdzīvots vieglāk un ietekmē mani ļoti īslaicīgi. Visam pāri dominē sirsnīga, saprātīga attieksme pāri jebkuram pārdzīvojumam. Grūtības ir palikušas, bet mainījusies ir attieksme pret tām, savā ziņā pat rodas labsajūta, kad grūtības parādās, jo ir skaidra apziņa, ka pārvarot tās, es garīgi attīstos vēl vairāk.

Atskatoties, es saprotu, ka Dzīve vienmēr darīja tikai labu, un tajā nebija nekā, ko nevarētu pārdzīvot un virzīties tālāk. Viss noritēja tikai rūpēs un man par labu. Es ieraudzīju kā uz mani iedarbojās pēdējos gados Genādija metodika, un cik es stūrgalvīgi tirgojos ar dzīvi daudzus gadus, kamēr šis ieradums bija sevi izsmēlis.

Varētu vēl ilgi uzskaitīt visas izmaiņas, bet būtībā, vienkāŗsi pazuda viss liekais, uzspiestais, kas radīja šķeršļus dzīvei tās dabiskajā stāvokļi. Tieši tā, tas ir dabisks stāvoklis katram no mums, bērnībā mēs tajā dzīvojām visu laiku, bet kādā brīdī to zaudējām. Un te tā ir atkal atgriezusies. To, protams, gribas nodot tālāk, citiem cilvēkiem. Es patiesi ceru, ka mans stāsts palīdzēs jums saprast, ka visu dzīvē var izturēt un pārvarēt. Tājā jums palīdzēs nedaudz uzticēšanās tai un vēlme sadzirdēt tās «uzrunu».

Other Par mums