atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Kamilla Kallajeva

Atmodinātā stāsts: Kamilla Kallajeva

Atmodusies 2018.gada 17.oktobrī

Saziņai VKontakte

Līdz iepazīšanās brīdim ar Skolu, es pietiekami ilgstošu laiku aizrāvos ar pašizaugsmes veicināšanu un apmeklēju dažādas skolas. Es pieņēmu, ka mana diskomforta iemesls varētu tikt novērsts ar šādu skolu palīdzību.

Vienu reizi YouTube tīmeklī es skatījos Skolas kanālu. Līdz šim brīdim man atmodinātie likās ne pavisam parasti un ikdienišķi cilvēki. Paskatījusies Skolas kanālu, es atklāju, ka ir tāds skolotājs Genādijs Givins un tieši tad es skaidri zināju, ka tas ir mans skolotājs.

Es uzreiz pierakstījos Klusuma prakses kursam. Vēlāk pakāpeniski situācija sakrita ar iespējām un es aizbraucu uz retrītu Minskā. Nogurums no depresijas un dzīves bezjēdzīguma apziņa noveda mani līdz šim lēmumam.

Savā pirmajā retrītā es sajutu, ko nozīmē dzīvot patiesi un es vēlējos turpināt apmācības. Tā es sadraudzējos ar pārējiem Komandas biedriem un kļuvu par Skolas mācekli.

Lasīt tālāk

Pakāpeniski mana uztvere sāka mainīties. Skolas metodika palīdzēja man ieraudzīt, ka pasaule nav tāda, kādu es biju to iedomājusies sev agrāk.

Agrāk es izjutu lielas bailes no cilvēkiem, un zemapziņā gulēja programma, ka lielākajai cilvēku daļai vispār nav labestīguma. Palēnām, pateicoties izmantotajām Skolas praksēm, mana apkārtējās pasaules uztvere sāka mainīties. Katrs ar kuru es sarunājos, tagad es viņu iepazinu no otras puses un pakāpeniski bailes pret cilvēkiem sāka pārveidoties par mīlestību pret viņiem. Drīzumā parādījās daudz draugu, kas nebija līdzīgi viens otram. Sadarbība ar katru cilvēku noveda pie tādas kā apziņas paplašināšanās.

Manī nebija spēcīga vēlēšanās atmosties, tā kā es nespēju līdz galam izprast, ko tas īsti nozīmē. Mani vairāk piesaistīja sadarbība Komandā un mūsu kopējā darbības virzība.

Regulāri praktizējot, es sevī novēroju augstu apziņas izmaiņu ātrumu. Vienreiz atnāca apziņa, ka es neesmu tikai ķermenis un prāts, manam patiesajam ES nav nedz gala, nedz malas. Sāka parādīties novērotājs. Dažkārt šis novērotājs pazuda, dažkārt parādījās. Iespējams, regulārās praktiskās nodarbības veicināja to, ka iekrišana ikdienas rutīnā pakāpeniski kļuva arvien īsāka. Pēc tā kā parādījās novērotājs, sajutu, ka ES neesmu jūtas, standarti un koncepcijas šajā pasaulē un šie visi uz mani vispār neattiecas.

Kad tu skaties uz apkārtējo pasauli no klātbūtnes skatupunkta, tad redzi, ka prāta atlikušās programmas liek reaģēt uz ārējo iedarbību. Piemēram, apvainoties. Dažkārt kļūst bailīgi, kad redzi, ka tu neesi situācijas noteicējs, bet nezin no kurienes  paņemtās programmas vienkārši vada tavu rīcību. Bet jau pazudusi kopības sajūta ar šīm programmām.

Pakāpeniski radās sajūta, ka es mostos, bet prāts pretojas tam, un es to redzēju. Pirms kārtējā retrīta es pati sev atzinos, ka atmošanās process ir noticis.

Samērā ātri pazuda visas šaubas par mana jaunā stāvokļa stabilitāti, bet apzinātības dziļums palielinājās. Palika brīvības sajūta, mīlestība, laime un vēlme palīdzēt cilvēkiem. Tajā pašā laikā savu egoistisko programmu novērošana turpinās.

Es turpinu apmācības Skolā, tā kā mans mērķis vienmēr ir bijis iziešana no Sansāras apļa.

Ārēji man ir pilnīgi normāla dzīve. Vīrs un divi bērni, kā jau citās ģimenēs, kuri prasa savu uzmanību. Atnāca apziņa, ka mūsu atbildība par bērniem izpaužas ne tikai tajā, lai viņus uzaudzinātu būt spējīgiem izdzīvot esošajā mūsdienu sabiedrībā. Par viņu garīgo attīstību mēs arī atbildam. Ja kāds domā, ka bērni ir šķērslis garīgās attīstības ceļā, tad viņi kļūdās. Sapratne un atbildības uzņemšanās par bērnu garīgās attīstības izaugsmi vienmēr norāda uz pietiekami spēcīgu stimulu, lai attīstītos arī bērnu vecāki.

Manā ģimenē man ir kļuvis interesanti sarunāties ar bērniem, bet viņiem, savukārt, ar mani. Attiecības ģimenē kļuvušas tuvākas, bet savstarpējā sapratne ir palikusi lielāka.

 

 

Other Par mums