atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Katja Šipuļina

Atmodinātā stāsts: Katja Šipuļina

Atmodusies 2017.gada 27.aprīlī

Saziņai VKontakte

 

Kā es nonācu pie praktiskajām zināšanām? Kas mani neapmierināja?

Es izjutu garlaicību un depresiju. Mani vairāk neiepriecināja lietas, ceļojumi, izklaides. Bija ļoti nepatīkama sajūta, notiekošā bezjēdzīguma sajūta, noveda pat pie domām par pašnāvību. Es sāku meklēt izeju, sāku izstrādāt psiholoģisko noskaņu, dažādas tehnikas, prakses, lai kaut nedaudz izjustu komfortu dzīvē. Saskāros ar praktiskajām zināšanām, sāku nodarboties, un šī sajūta pazuda, dzīves krāsas atgriezās, es tiku skaidrībā, kāpēc un no kā ar mani tas viss notika, un nolēmu virzīties pa ceļu.

Ar kādām grūtībām es saskāros uz atmošanās ceļa?

Prāta nevēlēšanās pamest komforta zonu – papildus nodarboties, iedalīt laiku praksei. Viss ceļš līdz atmošanās brīdim – tas ir darbs prāta pretošanās pārvarēšanai, mainot ierasto dzīvesveidu. Es saskāros ar dažādām diskomforta sajūtām (psihes, prāta, nervu sistēmas attīrīšanos), kuras bija spilgti izteiktas un man nācās tās pārvarēt. Es dzīvoju kopā ar komandu, mēs viens otru atbalstam, palīdzam, kas atvieglo visu procesu, protams. Tāpat es saskāros ar to, ka nācās apmeklēt apmācības, neskatoties uz sabiedrības uzskatiem, ieskaitot radiniekus, kuri domāja, ka es nodarbojos ar kaut ko nesaprotamu. Papildus visam, es apvienoju rūpes par mazu bērnu ar praksi, pilnvērtīgi pildot savus mātes pienākumus un spējot arī nodarboties. Protams, bija nepieciešams izvēlēties laiku, pieskaņoties nodarbību laikiem, atrast zelta vidusceļu un līdzsvaru. Kā arī, darbs komandā – tas ir liels darbs ar savu EGOISMU, un bez šī darba, atmošanos nav iespējams panākt. Dažkārt EGOISMS uzkarsa līdz tādai pakāpei, ka grūti bija sarunāties ar komandas biedriem. Izjutu pret cilvēkiem gan aizvainojumu, gan dusmas, gan aizkaitinājumu. To visu nācās pārvarēt, pēc iespējas ātrāk nosegt ar mīlestību, un meklēt sevī iekšējo labsirdību pret cilvēku. Tā ir apmācību īpatnība, darbs komandā. Jā, grūtības bija, tikai pašlaik nespēju atcerēties jau tās sajūtas, kas bija līdz atmošanās dienai. Atceros tikai to, ka starpība ir ļoti liela – PIRMS un PĒC.

Lasīt tālāk

Pēc atmošanās

Es sapratu, ka atmošanās – tā nav izredzēto iespēja, nedz arī mistika, vai kaut kas īpašs, dots no augšas. Šī ir personiskā pieredze, darbs, kā sportā, kad cilvēks trenējas, lai kļūtu par pasaules čempionu. Tas ir grūti, bet pieejams katram!

Pats process noritēja līdzeni, kas ilga aptuveni pusgadu, pastāvīga «iekrišana» pašreizējā brīdī un atkal jau atgriešanās prātā. Un kādu dienu es pamodos no rīta ar sajūtu «Viss, tagad tiešām es visu sapratu». Palika pavisam vienkārši un saprotami, pavisam viss vienkārši! Pazuda nesaprotama siena starp mani un dzīvi, kura neļāva sajust un iekšēji saprast, sadzirdēt. Muļķīgums pagaisa. Mainījās stāvoklis, iekšējā attieksme pret visu. Es redzu sava prāta reakciju, savas domāšanas procesus, emocijas, vispār, prāta dzīvi – es to redzu tā, it kā es vērotu savu kaimiņu. Mani neskar vispār, kas ar viņu notiek, burtiski it kā es pati – tas ir kaut kas atdalīts, cits. Es neesmu prāts. Viss, kas notiek prātā, nesaista mani, es tajā nepiedalos, tas vienkārši ir, un lai.

Beidzās baudas meklējumi ārējos priekšmetos. Prāts meklēja laimi ārējos priekšmetos – cilvēkā, mantās, gastronomiskos ēdienos, iespaidos un citur. Šie meklējumi pazuda, un es izjutu spēcīgāko atvieglojumu! Laimes sajūtai man nevajag neko meklēt. Laime – tas ir cilvēka dabisks stāvoklis, un pēc atmošanās es to izjūtu pastāvīgi. Turklāt, laimi daudzšķautņainā pakāpē, ja salīdzināt ar to, kas bija PIRMS.

Tāpat es ievēroju, ka notika varens pavērsiens pozitīvai attieksmei pret notiekošo. Agrāk, lai kas arī notiktu, manī vienmēr tas radīja negatīvas domas, radīja pretestību jaunajam notikumam vai parādībai dzīvē – nespēju pieņemt, kas notika. Bija nepieciešams pielikt pūles, lai atkal izjustu pozitīvu «pacēlumu», gadījās, ka tas paņēma vairākas dienas. Tagad es visu uztveru ar pateicību, ar prieku un esmu atvērta. Pašlaik tas ir savādāk: notikums ir un no tā vien rodas prieks. Katrs jaunums tiek uztverts ar prieku. Nepastāv neviens ierobežojums iedomātā realizācijai, nav baiļu, nav atskatīšanās uz citiem, vispār pilnīgi tīra uztvere. Maksimums, uz cik ilgu laiku situācija var mani «izsist no sliedēm» – tās 30 sekundes!

Vēl es ievēroju, ka man neticami veicas un izdodas viss. Sākumā tas bija nepierasti, priecīgi, negaidīti – tik daudz pārsteigumu, bet pēc tam es sapratu, ka es to vienkārši neesmu agrāk ievērojusi, ka dzīve ir tik skaista, ka viss, absolūti viss tajā – viss man! Tas ir patiess brīnums.

Pasaules redzējums mainījās: pasaule ir neizsakāmi skaista, ideāla, harmoniska, līdz asarām lieliska. Visa, kopumā, ar visām tās parādībām, pilnvērtīga un skaista. Vienkāršās lietās es atrodu neticamu skaistumu un dziļumu, svētumu, pārdomātību, vienotību ar visu.

Other Par mums