atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Ksenija Ševcova

Atmodinātā stāsts: Ksenija Ševcova

Atmodusies 2017.gada 01.jūnijā

Saziņai VKontakte

Es atmodos! Ieraudzīt pasauli tādu, kāda tā ir patiesībā, atrasties realitātē, uztvert notiekošos tīri, nenovērtējot, zibenīgi, pastāvīgi apzināties, ka es vienkārši esmu – tā ir nenovērtējama dāvana no Genādija Givina. Tas ir pats brīnišķīgākais, kas var notikt dzīvē.

Mani iekšējie meklējumi, kā vēlāk izrādījās, mans iekšējais neapzinātais meklējums sākās studiju gados. Līdz šim bērnībā, nolēmu, ka šajā dzīvē var pamēģināt pilnīgi visu, ar ko es arī nodarbojos. Es izmēģināju dažādus sporta veidus, pulciņus, aizraušanos, 15 gados sāku strādāt, uzradās pirmās draudzenes, smēķēju, dzēru alkoholu, braucu dzīvot citur, atkal jauni draugi… Tad es sāku saprast: te kaut kas nav tā. Ārēji viss bija samērā labi, bet iekšēji es izjutu tādu kā mīlestības trūkumu, nesapratni, pilnīgu intereses zudumu, vai tā īslaicīgumu, vienaldzību pret cilvēkiem un notiekošo, neapmierinātību. Galīgi neizjutu pilnvērtību, ka man viss ir. Es nejutos pilnvērtīga savā pašpietiekamībā. Un visu to pavadīja ļoti krāsains emocionāls fons. Pārdzīvojumi, ciešanas, aizvainojumi, tiekšanās pēc baudas, pašapliecināšanās, vēlme kādam kaut ko pierādīt, no kāda kaut ko saņemt, vēlme sajust šo piesātinājuma un nozīmīguma mirkļa burvību… Atskatoties, redzams, cik sarežģīti un muļķīgi tas viss izskatās.

Lasīt tālāk

Ap gadiem 20 es nospriedu, ka dzīve, tas ir laika posms starp dzimšanu un nāvi. Mēs tik un tā mirstam, viss šajā pasaulē ir duāls, un katram sākumam noteikti ir savs gals. Tāpēc šo periodu, kas saucas par dzīvi, jānodzīvo tā, lai pēc tam nav jānožēlo. Nozīmēja, ka dzīve priekš manis kļuva par laiku, kuru nav jānodzīvo veltīgi. Pēc šī, principā, ārēji īpaši arī nekas nemainījās. Parādījās tāda kā drosme, pārliecība, visatļautība, atvērtība, vēlme palīdzēt, darīt kaut ko citu labā, jo priekš sevis neko nevajadzēja, sajūsma, spēja priecāties par notiekošo. Ilgi tas tā neturpinājās. Fonā mani piemeklēja vilšanās un sirdēsti no bezjēdzības, es nespēju pieņemt faktu, ka dzīve – tas ir laika un likumsakarību kopums. Tik muļķīgi un garlaicīgi nevar būt! Man tas vienā brīdī kļuva nepanesami, es iegrimu depresijā. Pirms tās es nespēju aptvert, ka es ciest nevaru vājumu, bet depresija – tas ir ļoti spēcīgs vājums, to es nespēju atļauties. Tieši tādēļ manī iezīmējās jauks likumsakarību pušķis: dzīve ir garlaicīga un bezjēdzīga, no tām izrietēja nomāktība un vilšanās sajūta, kas noveda pie nevēlēšanās virzīties tālāk, jo sevi ļoti žēloju, kā rezultātā radās naids pašai pret sevi vājuma dēļ, kas galu galā radīja vainas sajūtu. Tajā laikā pabeidzu universitāti un apjuku pilnībā. Uzstādītais dzīves mērķis bija sasniegts, un, ko darīt tālāk, es nezināju. Beigās, pēc visām sevis šaustīšanām un neprātīga iekšējā saspringuma, es nolēmu visu atlaist, uzticēties dzīvei un nodevos dzīves plūsmai. Viens, otrs, viss sāka apkārt griezties, es nonācu Minskā, atradu darbu, iemīlējos un mēs ar Romānu sākām dzīvot kopā.

Roma tieši bija atbraucis no Noriļskas, lai varētu apmācīties pie Genādija. Viņš, atšķirībā no manis, meklēja apzināti. Pēc sākuma kursa iziešanas, Roma lēnām sāka mani pierunāt, lai es arī izeju apmācības. Tas priekš manis bija šoks. Lēmumu tomēr nācās pieņemt. Jautājums samilza, es nolēmu apmācīties attiecību dēļ, savas mīlestības dēļ.  Cik ļoti slikti man tas beigās beidzās!

 

Es uzsāku apmācības, jo mans mērķis bija noturēt un attīstīt attiecības. Sarunas par atmošanos, samadhi stāvokļi, cilvēka augstākie dzīves mērķi, apziņas līmeņa šķērsošana, priekš manis bija kā pasaka, es neko no tā nesapratu. Mani vairāk interesēja praktiskās lietas: eko ciemata celtniecība, līdzīgi domājošo vides radīšana ar veselības vērtībām, personības attīstība, pašrealizācija, atteikšanās no pretošanās dzīvei, neatkarība no sabiedrības stereotipiem, un tamlīdzīgas lietas.

Es mainīju savu attieksmi pret dzīvi, tas veicināja manas personiskās izmaiņas, tika veikts kolosāls darbs ar sevi. Vissāpīgāk par visu bija   atteikšanās no daudzām lietām komandas dēļ, apmācību dēļ. Mācījos neizdabāt savam egoismam. Tas bija ļoti mokoši. Bet neatkarības un brīvības sajūta no vecās pieķeršanās, kuru radīja šis iekšējais darbs – tas, protams, vārdos nav aprakstāms. Tā ir atbrīvošanās, viegluma un vienkāršības sajūta. Vēl lielāks ātrums bija komandas apmācību dēļ. Saka, ka viens cilvēks palielina rezultātu 7 reizes, bet mums tolaik komandā bija 40 cilvēki, un ar pusi no viņiem es sadarbojos ikdienā. Visi procesi noritēja mērķtiecīgi un vētraini, kas manī radīja nežēlīgu diskomfortu. Mans egoisms nevēlējās zaudēt pozīcijas nekādā gadījumā, vēlme patērēt nonāca līdz sāpīgajam punktam, es no tā cietu pusgadu, kamēr padevos. Es aizgāju no prakses un izšķīros no Romas, jo viņa dēļ es nevēlējos sevi mocīt un kaut ko ziedot. Manu apmācību iemesls bija šīs attiecības. Man bija nepieciešams komforts un milzīgs žogs manai personībai. Es nodzīvoju šajā “komfortā” 2 nedēļas, cilvēku lokā, kuri nenodarbojās ar praksi. Tā bija ELLE! Es nesapratu, kā tā var dzīvot! Savā mazajā pasaulītē, kura visu laiku ir jāsargā, jāaizstāv, jāpapildina, nedod Dievs, kāds uz to pretendēs! Tas ir tik sarežģīti, samocīti, bezjēdzīgi, niecīgi, šauri un nenovērtējami. Sajūta bija tāda, ka es praksē dzīvoju ļoti bagātā, auglīgā, skaistā vidē, mīlestībā un laimē, bet nonācu krātiņā, metrs reiz metrs. Man šķita, ka man pietrūkst gaiss. Šī rezonanse manī radīja apmācību vērtību. Lai nokļūtu atpakaļ, saņemtu sasaukšanās un meditācijas kursu, man nācās sevi pārvarēt vairākās lietās, kas palīdzēja formēt tiešu un nelokāmu lēmumu, ka neskatoties ne uz ko, man bija nepieciešama prakse, un tā dēļ es izdarīšu visu, kas būs nepieciešams. Te arī viss sākās. Pēc manām domām, tieši šis lēmums arī bija manas atmošanās sākums.

Intensīvie kursi Latvijā un Minskā no jauna pavērsa manu dzīvi, manī atvērās sirds jūtības uztvere, sāka rasties atmošanās pieredze, es padevos dzīvei un vēl aktīvāk sāku praktizēt pašreizējo brīdi, kāpt pāri pretestībai un uzkrāt izlēmīgumu. Tikt pāri pretestībai man palīdzēja izlēmība, darbības šajā virzienā un uzsvars uz to. Komandā šis ceļš bija ļoti ātrs, mazāk sāpīgu un ciešanu brīžu, nevis kā vienatnē. Aiz atmošanās punkta mani “pārmeta” Skolotājs. Es noņēmu pretestību – viņš mani pārveda. Pati es paveicu varbūt 1-2% no visa darba – beidzu vienkārši traucēt Genādijam. No sirds pateicos Genādijam!

Un es atmodos. Manā dzīvē mainījās viss. Nē, ne tā. Tikai pēc atmošanās es sāku dzīvot. Man pavērās realitāte, kas nav apgrūtināta ar analīzi, vērtēšanu, pārdzīvojumiem. Reakcija tīra, spontāna, tūlītēja. Uztvere ļoti spilgta, jūtīga. Viss apkārt dzīvs, piepildīts ar enerģiju. Notiekošais ir pilnīgs, tas vienkārši notiek, notiek tieši tā, kā vajag. Cilvēki kļuva tuvāki. Atveras nebeidzamu pateicību plūdi, mīlestība, sirds siltuma. Mainījās arī sevis pašas uztvere. Kļuvu neatkarīga no domām, emocijām, fiziskām sajūtām. Es vienkārši esmu. Es vienkārši esmu tagad un šeit. Un es neesmu meitenīte vārdā Ksjuša. Esmu kaut kas vairāk. Es tas, kur viss notiek, tas, kurš rada šo visu. Es esmu pilnvērtīga un bez robežām. To nevar aprakstīt ar vārdiem, tam ir jākļūst par personīgo pārdzīvojumu, par personisko pieredzi.

 

Other Par mums