atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Vasīlijs Krišukovs

Atmodinātā stāsts: Vasīlijs Krišukovs

Atmodies 2017.gada 12.aprīlī

Saziņai VKontakte

Meklējumi man iesākās 17 gados. Nodarbojoties ar austrumu cīņu mākslām, es pirmo reizi sajutu, ka materiālā pasaule – tas nav pēdējais un vienīgais pasaules attēlojums. Paralēli ikdienas dzīvei sākās sevi meklējumi. Tika izlasīts neskaitāms daudzums filozofiskas, ezotērikas, psiholoģijas grāmatas. Studēju visu, kas varēja palīdzēt, pēc manām domām, kas varēja sniegt atbildes. Meditācija kļuva par dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Gadījās, ka 2,5 stundas varēju nosēdēt sakrustotām kājām, saplūdis ar tukšumu.

Uz praksi atnācu 2016.gada februārī. Pusgadu pirms atnākšanas, es jau izmantoju vairākus praktiskos elementus kopā ar savējiem, kas sniedza «izeju no matricas» pieredzi. Paralēli visam, dzīve liedza vairākas lietas, katru reizi gādīgi norādot virzienu un atņemot lieko, ko es tajā brīdī vērtēju augstāk par mērķi. Es pateicos par to dzīvei katru reizi, lai cik arī sāpīgi man nebūtu… Attiecības, nauda, darbs – viss bruka, tika atņemts, lai padarītu mani brīvāku un tīrāku.

No šī brīža, kopš es esmu praksē, ir pagājuši 1,5 gads, bet šķiet, ka nodzīvota vesela dzīve.

Lasīt tālāk

Pateikt, kas ir mainījies – tas ir tas pats, ja nepateiktu neko. Dzīve paņēma visu, kas man tajā brīdī bija nozīmīgs, bet iedeva 1000 reizes vairāk. Tā mani padarīja par patiesu, tādu, kāds es esmu īstenībā. 13 mēnešus vēlāk, mana noieta Ceļa un iešanu ar Dievu, manī palika tikai viena vēlēšanās – atdot un palīdzēt citiem cilvēkiem, tā kā tas, ko vēlējos sev vai nu tika atņemts, vai netika iedots vispār, lai kā es arī censtos…

Lieldienu svētku priekšvakarā uzjundīja spēcīgs iekšējs saspringums, vēlme sevi pažēlot spieda no visām pusēm. Man nācās visu atlaist un ar pateicību pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir… Neatceros tieši, kā es nokļuvu zem bērza, bet sāka uzplaiksnīt apziņa, viena pēc otras. Viss kļuva nesvarīgs, pazuda problēmas, parādījās apziņa, ka viss atrodas savās vietās un notiek pareizā laikā. Es par to biju lasījis daudzas reizes un jutos ļoti informēts un zinošs cilvēks, bet tajā brīdī es sapratu, ka vispār neko neesmu zinājis līdz šim. Palika saprotams absolūti viss, tikai ar intelektu neuztverams. Šīs zināšanas vienmēr ir bijušas manī, jautājumu nebija. Kad vēlējos par kaut ko padomāt, stipri sāpēja galva. Es priecājos par to, ka es vienkārši esmu. Sēdēju zem bērza aptuveni stundu, kā bērns, ar interesi vēroju zāli, pārdzīvoju dzīvi visā, uz ko pavērās mans skatiens. Parādījās sajūta, ka es – tas nav tikai mans ķermenis, bet kaut kas daudzreiz lielāks.

Pašpietiekamība un pilnīga uzticēšanās dzīvei, plus iekšēja brīvība un prieks – tā varētu raksturot šo stāvokli. Es kļuvu par visu un nekas vienlaicīgi, gribējās un gribas dalīties ar šīm zināšanām un stāvokli, lai katrs kļūtu pats par sevi, sajustu dzīves garšu, tā kā to, kas bija līdz šim, par dzīvi nosaukt grūti.

Other Par mums