atpakaļ

Atmodinātā stāsts: Jūlija Kissa

Atmodinātā stāsts: Jūlija Kissa

Atmodusies 2016.gada 12.oktobrī

Saziņa VKontakte

Kopš pašas bērnības es biju saprātīgs un ziņkārīgs bērns. Ar vecākiem cilvēkiem es sarunājos kā ar līdzīgiem, es dzīvoju no šīs saskarsmes. Mani aizrāva dzīve un notikumi, kuri tajā notika. Var teikt, ka līdz gadiem 20 man bija zelta dzīve, un man nekas netrūka. Es biju pilnā mērā izlutināta un egoistiska, saņēmu visu, ko vēlējos un pat vairāk, bez jebkādas piepūles. Un visu šo dzīvi mani nepameta sajūta, ka tā paiet garām. Pēc tam esa sapratu: man visu laiku pietrūka dziļums. Es meklēju cilvēkus, kuri saprastu mani un pieņemtu manus uzskatus. Dabiskā rīcība un veselais saprāts neļāva visā mesties ar joni, bet es meklēju. Meklēju dzīvi’bu citos cilvēkos, apkārtējā pasaulē. Mani vienmēr ir interesējis, kāpēc un kā te viss notiek. Es uzdevu ļoti daudz jautājumus.

Vēlāk manā dzīvē notika galvenais pavērsiens, tāds brīdis, kuru pārdzīvojot, tu saproti, ka tu nekad vairs nebūsi iepriekšējais.

Šajā dzīves posmā es sastapos ar cilvēku nodevību, dažādās tās formās, zaudējumiem, nāvējošām slimībām un beidzot, ar pašu nāvi. Izjutu tik lielas sāpes, kuras tikko spēju izturēt. Izturēju, atkal jau, pateicoties tuvāko cilvēku atbalstam. Pati es netiktu ar to galā. Vairākas reizes gada laikā mana dzīve bija pilnīgi sagrauta. Kad sastopies ar nāvi, izjūti visu savu bezpalīdzību. Kad tavās rokās mirst mīļotais cilvēks, bet tu neko nevari izdarīt – tas nogalina. Pat paši stiprākie lūzt. Pārdzīvotās bēdas tevi attīra un pietuvina īstenībai, protams, ja tev pietiek spēka un apzinātības. Man pietika. Pēdējais piliens bija iekļūšana auto avārijā, kurā iekļuvu, un  vienā sekundē visa dzīve pārskrēja gar acīm, kā kino. Es sapratu, ka man nepieciešama palīdzība. Es miru nost no bezspēka un nesapratnes, kā ar to tikt galā, un pats galvenais – KAM TAS VISS VAJADZĪGS, kas ar mani NOTIEK, jo līdz šim viss bija brīnišķīgi.

Lasīt tālāk

Savā būtībā esmu psihologs, tādēļ dzīvi iepazinu no psihoterapijas puses, psihoanalīzes, cilvēkiem un neskaitāmām ķermeņa praksēm un praktizēšanu.Aptuveni gadu es uzkrāju zināšanas, sarunājos ar cilvēkiem, iepazinu šo pasauli ar prātu un ķermeni. Pēc tam sāku nodarboties ar psihoanalīzi, gadu veltīju sevis iepazīšanai. Tajā brīdī es jau diezgan labi sapratu dzīves likumus, es to sajutu, redzēju zīmes, ko tā vēlas man pateikt, precīzi dzirdēju savu iekšējo balsi. Tomēr laimes nebija. Tā pazuda kopā ar tuvākā nāvi. Es turpināju meklēt.

Mans prāts bija pārpiesātināts, ķermeņa prakses izklaidēja, bet nedeva dziļumu. Kādu dienu es izlasīju Andreja Bašuna (Андрея Башуна – kr.val.) grāmatu «Saruna ar eņģeļiem», pēc kuras es uzreiz nolēmu iziet «Atvērtā sirds» kursu. Tajā mirklī es jau ļoti labi sevi dzirdēju un zināju, ka man vajag tieši TO. Šajā ziņā man bija vieglāk nekā citiem cilvēkiem, to es varu izskaidrot ar iekšējo gatavību, kad nav šaubu, tu sajūti savu dabu, ir zināšanas, un tu vienkārši ej.

Lai gan nebija viegli, drīzāk, bija grūti – bet, šie vārdi arī  nepasaka neko. Mēneša laikā kursā ieguvu tik daudz atziņu, cik nebiju ieguvusi visas dzīves laikā. Tik spēcīgs bija iekšējais informācijas strāvojums un gaisma, ka zuda pamats zem kājām. Ātrums atkarīgs no tavas atdeves, no vēlmes, kas balstītas uz konkrētu darbību, un es atdevos tam pavisam un pilnībā. Garīgais darbs kļuva par pašu svarīgāko manā dzīvē. Pēc kursa pabeigšanas, es kādu laiku šaubījos, vai vērts turpināt. Patiesībā, es apzināti tirgojos ar dzīvi, jo precīzi zināju, ka tieši šo man vajag, lai gan izjutu, ka stājos uz tāda grūta ceļa. Neskatoties ne uz ko, LĒMUMS tika pieņemts.

Es pat teiktu, ka šis ir pats sarežģītākais ceļš no visiem iespējamiem – GARĪGAIS DARBS. Tā kā lēmums bija pieņemts, es turpināju apmācīties. Mans MĒRĶIS bija ATMOSTIES, un es to vēlējos izdarīt maksimāli ātri. VĒLME bija visaptveroša. Es virzījos kā buldozers, nepievēršot uzmanību visām pieredzēm, prāta iebildumiem un neskaitāmām pretestībām. Sarunās ar citiem, es nonācu pie secinājuma, ka man nav vairāk nepieciešami pārbaudījumi un ciešanas, lai virzītos uz MĒRĶI. Es biju gatava, vajadzēja tikai sagatavot psihi un ķermeni. Katru reizi, kad es sevi pārvarēju, man likās, ka vairs nespēju izturēt. Patiesībā daļa no lielā egoisma pa gabaliem vienkārši mira un atkrita. Parādījās LAIME. Beidzot es sāku smaidīt un pat palīdzēt citiem. Protams, bez komandas un maniem tuviniekiem tas nebūtu iespējams.

Gandrīz pēc gada, kā es sāku praktizēt, notika RETRĪTS Latvijā. Tā notika PILNĪGA ATDEVE. Kad mums deva individuālo sasaukšanos, mani pārņema milzīga PRIEKA sajūta, tāda ārkārtīgi svinīga sajūta. Nākamajā dienā, mežā pildot praksi, es apzinājos: «NEKO VAIRĀK DARĪT NEVAJAG. Tu esi MĀJĀS». Laimes asaras ritēja pār seju, tas bija pats lielākais notikums no visiem iespējamiem. Tas ir tas, kā dēļ mēs dzimstam. Milzīgs prieks pārņēma mani, jo visas ciešanas un sāpes uz mūžīgiem laikiem palika pagātnē.

It kā ilgu laiku būtu gājis pa ceļu, sakrājis veselu čemodānu dažādu pieredžu, nepārdzīvotu emociju un prāta koncepciju. Tu esi stiepis šo bagāžu, kuru nespēji pat pacelt, bet tik un tā tu gāji, jo redzēji mērķi. Ceļā tu satiki daudz labu cilvēku, kuri nelielu ceļa gabalu dalīja ar tevi, Un, beidzot, tu atnāci. Tu nometi visu bagāžu, nokļuvi mājās, drošībā un siltumā. Kur ir mierīgi un labi. Un pats galvenais – TEV VAIRS NEKUR NAV JĀIET! Nāvīgais nogurums pazuda, tā vietā radās atslābums.

Es vienmēr jūtīgi uztvēru dzīvi, tāpēc visu prakses laiku, piedzīvoju neskaitāmas pieredzes un samadhi stāvokļus. Ar laiku es pārstāju tiem pievērst uzmanību, un visus spēkus veltīju virzībai.

KAD TU PAMODIES, VISS MAINĀS.

Tas ir neprātīgi interesants process, kad viss it kā paliek pa vecam, bet tajā pat laikā, absolūti savādāks. Tu lūkojies uz saviem tuviniekiem, it kā tos redzi pirmo reizi dzīvē. Tu patiesi, pirmo reizi uztver dzīvi tādu, kāda tā patiesībā ir. Katrs mirklis ir pilnībā skaists un piepildīts. No tādas pārpilnības pirmajā laikā bija samērā grūti. Bija nepieciešami pāris mēneši, lai adaptētos savai JAUNAJAI DZĪVES UZTVEREI, emociju pārpilnība, SAJŪSMA un LAIME, ka TU ESI, likās, sarāva mani no iekšpuses. Un to sajuta visi apkārtējie cilvēki, viņi arī mainījās.

Ko man deva atmošanās? BRĪVĪBU, pasaules uztveres tīrību, MIERU un absolūtu LAIMI, neatkarīgu no ārējiem apstākļiem. Tas ir pats labākais, ko jūs varat paveikt savu tuvinieku un visas pasaules labā. Atmosties un palīdzēt citiem to izdarīt. Par cik, kad esi laimīgs un tik piepildīts, nepieciešams ar to dalīties.

Tomēr ar ATMOŠANOS CEĻŠ nebeidzas. Pavisam nē, tas TIKAI SĀKAS. Tāpēc ka, pārējie procesi notir pavisam savādāk, citā līmenī jau. Viss notiek viegli, iekšējais darbs ar sevi paliek smalkāks. Tu vairāk nerīkojies ar pastāvīgu piepūli, bet dari to viegli un dabiski.

Atmošanās – tas ir ļoti DABISKS PROCESS, pie kura katrs no mums nonāks. Jautājums ir tikai tajā, cik ātri un cik sāpīgi tas notiks. Tāpēc komandā, praksē, to var paveikt daudzreiz vieglāk, ātrāk, caur apzinātību un pateicību.

Veikt IEKŠĒJO DARBU gatavi ir pavisam nedaudz cilvēku, TAS IR NOBRIEDUŠU UN STIPRU CILVĒKU CEĻŠ!

Ceļš, kura gaitā tu iegūsti pilnīgu BRĪVĪBU. Tu SĀC DZĪVOT piepildītu un laimīgu dzīvi.

Other Par mums